Latviešu mīlas (un ne tikai) lirikas klasika [turpinājums]

Senais tēls

Pār laukiem, iegrimušiem dusā,

Kad tumsā tinies zemes vaigs,

Es dzirdu - nāk viņš gaitā klusā

Un noliecas pār mani maigs.

Bet viņa skats kā debess dzīlē

Nakts bezgalībā zvaigzne mirdz:

«Vai tu arvien vēl mani mīlē?

Vai aizmirst nevar tava sirds?»

***

36

Un, kad no debešiem ziliem

Lēnām kā mūžības takts

Pāri pār laukiem un siliem

Atnāks reiz pēdējā nakts, -

Pērles es atstāšu savas

Še tad, lai staro un stīdz,

Ņemšu tik asaras Tavas

Mūžīgā tumsībā līdz.

Sievietei

Kad gaiša stunda garām laista -

Sirds dzīvot sāk no atmiņām,

Tik pirmā mīlestība saista,

Tās citas tikai piedevām.

Un, sieviete, ja tava vara

Sien otrreiz mani, zinu tad -

Tev daudzus saistīt dota vara,

Bet vienu mūžīgi - nekad!

***

40

Atkal balle . . . vīns un aizraušanās . . .

Daiļa seja . . . ilgās slimstošs skats;

Atkal maldi, tukšums, novēršanās

Un kā senāk - mūžam es viens pats.

Velti metas dvēsle tūkstoš baudās, -

Laimes krasts tik sapņos pamirdz tāls.

Gaišos smieklus pārvērzdama raudās,

Dzīve rit kā muļķīgs karnevāls.

Opiums

Kad velti sirds ar ikdienību cīnās

Un prātus lēnām apņem izmisums,

Tad atnāk man no Indijas un Ķīnas

Ar sārtu sapni glābējs - opiums.

Un mirdzošs lauks top atkal mana brīve,

Kur sejā mūžam spirgtas vēsmas pūš.

Kas gan par to, ja ātrāk paiet dzīve!?

Man - viena stunda, citam - vesels mūžs.

Vēlā rudenī

Dieva dārzus posta sala:

Ziedlapiņas zemjup krīt.

Mana mīļā grib bez gala

Mīlas vaiņagā tās vīt.

Gluži balta apsnigusi,

Liecas tā, bet pirksti trīc -

Dieva vasra aizgājusi,

Mūsu aizgājusi līdz.

IV

Kad tukšas frāzes, flirtu, mākslotību

Sirds velti pūlas īstā mīlā vērst -

Ak, mīļā māt, tad manas domas laižas

Kā skumji putni tavā setā sērst.

Tur viss tik gaišs: dārzs, celiņš, baltie oļi,

Logs vīnstīgās un puķu dobju zelts!

Tur piedzimst prieks, līdz atskan tavi soļi.

Un tavās acīs, asras iekaisušās,

Man ierakstīts, cik nelaužams ir gars;

Un tavās rokās, darbos nogurušās,

Man palo mūžīgs mīlas pavasars.

Skūpsts

Tas notika reiz dziļā pusnakts dusā,

Kad zvaigznes klīst pa ēnu ceļiem ziliem,

Kāds ienāca pie manis gaitā klusā,

Kā vēsma nāk no aizmigušiem siliem.

Viņš neredzams kā mīlas ilgu sāpēs

Tad saldā mulsā manu galvu tvēra,

Un divas lūpas bezgalīgās slāpēs,

Ar manām lūpām satikušās, dzēra. - -

Bet no tā laika - darbs man nepadodas:

Sirds liesmās deg, un nemieru vien jūtu,

Bet, kad tas pāriet, - grūtsirdība rodas,

Un tad man liekas, it kā jāmirst būtu.

***

2

Kā sapnī viss tas toreiz bija:

Tavs zelta matu maigais vilns

Pār mani liegās trīsās lija,

Nakts reibuma un kvēles pilns.

Bet, tavu acu dzidrā dzīlē

Kā apburts raudzīdamies tad,

Es nojaudu - tu mani mīlē

Tik brīnišķi kā vēl nekad.

***

4

Kaut tavas acis brīnišķīgi maigas

Tik īsu brīdi manī gaismu rod,

Es zinu - laiks no aizmūžības baigas

Mums atpakaļ nekā vairs neatdod;

Kaut tava mute, dreboša un valga,

Drīz atkal citam aizmirstību sniegs,

Es zinu - krusts ir mīlestības alga

Un rēta sirdī - sapņotāja prieks

Vakarā

Debess laukos, asins sārtos,

Tur, kur saule dusēt brien.

Pakaļ gaismai zelta vārtos

Pelēks putniņš dziedot skrien.

Tad visapkārt mierā svētā

Zeme nogrimst . . . Tikai maigs

Kaut kur logā apmirdzētā

Sēro sapņotāja vaigs.

Nāvei

Kad cerības un sapņus raktus zinu -

Man tumsā māj tavs melu atspīdums,

Un sāpēs tad tik tavu vārdu minu,

Kaut esi tu viss moku kopojums

Un rādies man kā glābējs salas krasts,

Kad dzīves bangās kuģim nolauzts masts.

Tev atdodos pa dienai lēni lēnām:

Es nolemts esmu pārvērtības rokām,

Līdz izrauts kļūšu tumšam maldu lokam

Un līdzināšos Dievam visvarenam,

Kas stāv viens pats un mēms pret visām mokām.

Kafejnīca

Atkal mūzika, mūzika lejas

Un kā viļņi uz atvaru nes.

Gudrās runas un godīgās sejas

Atkal pametis, nāku še es.

Skati skrien te kā putni bez mājas,

Dūmu strūklas kā fontāni stīdz,

Zīdā kairīgi mirdzošas kājas

Taktī viļņojas mūzikai līdz.

Un tad liekas - kāds aizskar pie rokas,

Un kā reibonī dvēsele jūt:

Kāda viltīga laime un mokas

Tava daiļuma gūsteknim būt.

Kafejnīcas skaistulei

10

Jums tīkas nakts un ašas smaidu spēles,

Jums sejā grēks un baudu reibums kārs.

Starp jūsu krūtīm laizot izkar mēles

Kā spožas liesmas zeltains čūsku pārs.

Ak, lai jau dzeļ man sirdī skatiens kvēlais!

Par citiem mazāk nemīlu es jūs.

Visgrēcīgais, tāpat kā visucēlais,

No zemes ņemts, par zemi atkal kļūs.

Ko runā tumšo acu flirts,

Ko sola saldas ķīlas?

Kā izdzerts biķers tava sirds

Bez kaislības, bez mīlas.

Izmisums

Izmisums kārais pilns slāpju un dziņu,

Reizēm kā asmenis spoži tas krīt.

Kā gan es nepazīt drīkstēju viņu?

Laimes un cerību drupās tas mīt.

Tumšas kad palika debesu rūtis,

Velti es lūdzos kā ļaundaris kāds.

Harpiju nagiem tas plosīja krūtis,

Ģiftīgiem taustekļiem zīda no vāts.

Tikai, kad diena ar laipnību maigu

Rādīja vaigu man apskaidroto, -

Lēnām kā zirnekli treknu un baigu

Pagalvī mitrā es nožņaudzu to.

***

23

«Lai tava dvēsle nogrimst moku dzīlē,

Lai acis sāpēs ceļu nesaredz:

Viens tomēr ir, kas tevi mūžam mīlē,

Kad debess gaismu tavā sirdī dedz . . .»

Tā kāda balss man naktī remdē bēdas,

Bet nomodā kā ēna izvairās,

Un tikai gaiss no vieglas spārnu vēdas

Ap mani maigs līdz rītam viļņojas.

***

25

No viena acu skata

Tik viegli kļuva man!

No viena mīļa vārda

Viss tālums dzidri skan.

Nekas vairs nav par grūtu,

Es zemi aizmirsis.

Pie pleciem spārnus jūtu

Un skūpstu debesis.

Šķiršanās

Vēl brīdis īss, tad asi noskanēja

Nakts dziļā tumsā signāliskais zvans

Un, zemei drebot, logā pamirdzēja

Kā bāla puķe debess sapnis mans.

«Nu paliec sveiks, tik neaizmirsti, dzirdi! . . .»

Un es kā ēna lēni gāju tad

Pret ziemeļiem ar savu kvēlo sirdi

Un jutos viens, tik viens kā vēl nekad.

***

35

Draugs, nesēro, jel saki - viss ir bijis,

Un pagājis ir tas, ko vari gūt;

Tāpat kā tu, es tvīkdams izbaudījis -

Cik vien var dzīve nežēlīga būt.

Pret debesīm tad necēlu vairs rokas

Šo Dievu lūgt, kas visužēlīgs šķiet,

Viņš solīja man paradīzes mokas:

Ar jaunu veidu jaunā dzīvē iet.

Kad sirdij pāri sāpju šalka skrēja -

Pie vīna kausa pieliecos es baigs,

Kā asinīs tur zvaigznes atmirdzēja

Un Daiļās Dāmas noskumušais vaigs.

Tad atmodos zem saules staru kvēles:

Bij apkārt ļaužu smacējošais tvans,

Tie dzīves miesā turējās kā dēles.

Un viņu liktens bija arī mans.

Jaunībai

Ai, jaunība, mēs aizejam pa vienam

No taviem dārziem pusnakts klajumos,

Vien tava daile sauc no senām dienām

Kā sārta blāzma tālos vakaros.

Pa dienai aizplūst dzīve mūžu rietā,

Un viņas straumēm mūžam neizsīkt,

Jo simtiem citi atnāks mūsu vietā

No jauna sapņot, ilgoties un tvīkt.

***

72

Un, kad pēc gadiem, kad es būšu miris,

Tu, tāļais draugs, reiz lasīsi šīs dzejas -

Es redzēšu, kaut smiltīs būšu iris,

Kāds savāds maigums staro tev uz sejas.

Es zināšu, ko tu tai brīdī domā,

Ko tava dvēsle ilgodamās nes . . .

Tu būsi saistīts dzīvot manā lomā

Un izjust to, ko izjutu reiz es.