Latviešu mīlas (un ne tikai) lirikas klasika

Kad tava daile manus sapņus rotā...

Kad tava daile manus sapņus rotā

Un aizrauj sirdi maldu cerībā

Kā vētra kuģi naktī sudrabotā

Pār jūras kalniem nāves gredzenā,

Tad zinu es, ka saldā sakušanā

Mums mūžam gaismā neviļņot, tas - māns!

Tu esi zeme, tīta ziedu tvanā,

Es - tev pie kājam šalcošs okeans.

Acis

Kad acis maigi zvīļas

Sirds kluso dzelmi skar,

Tad zinu cik tās mīlas

Un liktenīgas ar.

Jo staru vieglo tiltu

Kā debess gaišumu,

Tas vienmēr ceļ ar viltu

Par sāpju dziļumu.

Bez tevis, apstarotā...

Bez tevis, apstarotā,

Vai tu to nenovied?

Pār mani Dieva saule

Kā nāves puķe zeed.

Tik tavā dvēs`les vizmā,

Kad aptumšots mans gars

Kā brīnišķigā prizmā

Lūst sāpju tumšais stars.

Pēc garām tveicejošām dienām...

Pēc garām tveicejošām dienām

Prom vienatnē no pasaules

Starp klusām satumstošām sienām -

Pie tavām lūpam liecos es.

Un telpa pielīst siltas miglas . . .

Nu teic, vai tava sirds ar jūt -

Cik tagad stundas brīnum žiglas,

Cik viegli man ar tevi būt!

Vai tagad iedomāties varam...

Vai tagad iedomāties varam

Kā viss tas izbeigsies starp mums?

Ko šodien ticēdami daram,

Tas rīt jau nāves ieguvums.

Bet redzi, - saule aust ik dienu,

Kaut vakars spiež to jūrā krist.

Vai nav tāds liktens arī mīlai:

Te gaiši uzliesmot, te dzist ?

Kā norauts pumpurs straumei ļausies...

Kā norauts pumpurs straumei ļausies

Sirds kaislībai, lai prom to nes,

Ja vēl reiz tavas lūpas kļausies

Pie manejām kā magones.

Es saldo opiju no tevis

Kā grēcnieks esmu pavests sūkt,

Līdz pārvērsts nepazīšu sevis

Un ceļos ļimšu Dievu lūgt.

Ja, tiešām atkal balles zalē...

Ja, tiešām atkal balles zalē,

Kur valda takts un apreibums

Un mirkļi uzliesmo un bālē -

Es sapnī redzējos ar jums.

Jūs gaiša lidojāt un maiga,

Bet blakām jums - kāds savāds gars,

Es neredzeju viņa vaiga,

Vai Erots bija tas, vai Marss ?

Bet kad mans glāsts jums pretim cēlās, -

Viņš nāves seju atsedzis

Ar aklām acim manī dzēlās:

«Nāc, nāc! es esmu - liktenis!»

Es raudzījos tev skaistās acu dzīlēs...

Es raudzījos tev skaistās acu dzīlēs

Un manu sirdi žņaudza sāpju kvēls:

Vai gan šis acis kādreiz mani mīlēs,

Vai kādreiz būšu viņu sapņu tēls?

Bet kad mums rokas atsveicienā sējās

Un klusumā, kas apkārt žņaudzās vēss,

Šīs acis pēkšņi valgi iemirdzejās, -

Man šķita: tikko satiekamies mēs.

Neej prom, kad logā dzirdi...

Neej prom, kad logā dzirdi

Rudens elpu, nāves baismu,

lzlej vien pār manu sirdi

Savu acu mīļo gaismu!

Neej prom, es dzirdēt vēlos

Kā man tavas lūpas zvēr

Mūsu mīlas mirkļus kvēlos

Miņā paturēt vienmēr!

Zinu, vārdos cilvēks viļas,

Tomēr saki viņus man,

Lai tiek sāpes tikpat dziļas

Kā ir laime tagad man!

Kam der šie zvērasti un ķīlas...

Kam der šie zvērasti un ķīlas?

Kam der šīs balvas nicigās?

Kā Kristus dzīvoja priekš mīlas,

Kā Kristus nomira priekš tās, -

Tā mīli, un tu augšam celsies,

Jo kapa tumsu neredz tās,

Kas zemi vienot grib ar zvaigznēm,

Kas mīlestībai ziedojas.

«Tver, apkamp, skūpsti, paņem visu,»...

«Tver, apkamp, skūpsti, paņem visu,» -

Salds neprāts manī sāka dvest,

Kad dzejā mūžigā uz zvaigznem

Es tiecos tavas ilgas nest. -

Ak Dievs! vai manī bij tā daile,

Kas zvaigžņu bezgalībā mirdz?!

Es mīlu izdzīvojis vārdos:

Ne tava skūpsta man, ne sirds.

Es mīlā nīkdams klīdu tev pa pēdam...

Es mīlā nīkdams klīdu tev pa pēdam

Un domāju, ka nevar maldi būt,

Ka tava dvēs`le pārplūstot no bēdam

Pret kādu citu mīlestību jūt.

Un tā ar tevi dievnamā reiz tikos,

Kur Viņa vārdu mīlā dvesi tu . . .

Un tad es pats sev niecīgs atoms likos,

Mea memoria

Kad atkal reiz es kļūšu šķīsts un patiess,

To brīdi vien Tu gaidi gaidīdams

Un visu nakti manā sirdī skaties

No debess tālem skumji smaidīdams.

Bet kaut tik nojaust varētu Tu, svētais,

Ko gan šeit dzīvē necieš mana sirds!

Ne lūgšanas, ne baudu mirklis lētais,

Ne Dievs, ne Sātans to vairs neatspirdz.

Man nav nekā, es esmu beigts uz laikiem,

Kas bij reiz dārgs, - nu nāves tumsa sedz,

Vien slimā sirds caur opiuma tvaikiem

Kā tālu zvaigni Tavu vaigu redz.

Ko paceļ Viņš, lai ellē nomestu.

Jūs un es

Jūs - putekļi, jūs klīstat telpā,

Cik augstu dzirdas zemes puksts;

Es - akmens smags, bet manā elpā

Raud zvaigžņu tālēm sūtīts čuksts.

Jūs - viegli ņirboši, jums - spārni,

Man liktens grib to mūžam liegt;

Jūs zvaigžņu tāles neilgojat,

Man zvaigžņu tāles neaizsniegt.

Tavs vārds

Kā klusa nopūta,

kā viegla ūdens čala

Lēns akords atlaidās

no zāles viņa gala.

Un dzidrā spogulī

man iepretī pie sienas

Gaišs sārtums izplauka

no aizejošas dienas . . .

Ak, ko es runāju!

Šie vārdi aiziet klajā!

Vai kāds gan sapratīs,

ko jūtu brīdī tajā!

Tas nebij saules riets

ar atspīdumu maigu, -

Tas bija samulsums,

kas pārklāja man vaigu;

Tas nebij akords žēls,

kas sirdij pāri skrēja, -

Tas bij Tavs mīļais vārds,

ko cits kāds pieminēja.

Zvaigznei

Ak, zvaigzne tālā, laipni lēnā,

Tu - mūžam nevīstošais zieds

Virs padebeša iedzeltēnā,

Kad mežiem pāri nodziest riets!

Cik tūkstoš acīm naktī klusi,

Kad viņas izmisumā kvēl,

Tu neesi jau spīdējusi

Un cikām nespīdēsi vēl?

Cik tūkstoš sirdīm spēku dvesi

Tu, mācīdama sāpes ciest,

Kaut pati dzirkstele tik esi,

Kas riņķodama tumsā dziest!

23

Nekad, nekad, mans draugs,

ne taisni, ne ar viltu

Es nevarēšu sev

vīt ligzdu tīksmi siltu.

Es atvērt nedrīkstu

vēl citiem dzīves logu,

Ja pats še sajutos

par pameslu un slogu.

Es šausmās izjūtu

jau acumirkļus tos,

Kad gultās uziet mēdz

ar sievām mīļākos.

Un tāpēc ceļnieks es,

kam ērkšķi kājas dur,

Kas steidzas visu just,

kam mērķa - it nekur,

Es mīļām sievietēm

tik savas dzejas veltu,

Jo nabags dziesminieks

tās nevar pirkt par zeltu.

Mūzai

Pacel pāri man svētošu roku,

Lai sirds izšķir, kas labs un kas slikts,

Kad es, nemiera vajāts un moku,

Tavā svētnīcā nāku pie bikts.

Atver dvēseli vaļā kā rētu,

Izdzēs sāpes un aizdari ciet,

Lai caur pasaules maldiem tā spētu

Atkal lepna un vientuļa iet.

Toreiz ...

Kā lietiņš vēss ar gaitu smalku,

Tā skumjas lāso sirdī man.

Es dzirdu gaisos spārnu šalku

Un balsi, kas no tumsas skan:

«Mēs šķīrāmies. Un seju bālu,

Vēl manas mīlestības skauts,

Tu gāji projām tālu, tālu

Tai trimdā, ko par dzīvi sauc.

Bet reiz pēc viņas sapņa ļauna

Mums atkal tikties lēmis Dies,

Kad tava dvēsele no jauna

Ar manu vienā vienosies.»

Mīlestība

Vaigs ledus auksts un galva lepni celta,

Ap gurniem zīds kā ugunsliesma dej;

Drīz melu pilns, drīz patiesības zelta

Mirdz viņai skats kā pekles dievietei.

Ak, mana sirds, ko savās šaubās svaidies

Kā kuģis jūrā, nezinot, kurp iet?

Kad viņa nāk, tu nodrebi, tu baidies;

Kad viņa zūd, tu ilgojies un ciet.

2

Kā sāpi smeldzošu, kā glāstu

Uz lūpām skūpsts tev viņu sniegs,

Tik neprasi, lai vārdos stāstu, -

Ko vārdi izteic - viss ir nieks.

Tā vizuļo kā pērle krokās,

Tā klusiņām kā lietiņš līst;

Tā smaržodama tavās rokās

Kā roze iedegas un vīst.

3

Tavs daiļums dots no paša Dieva rokām,

Bet tumšais spēks no zemes pītēm ņemts.

Kad garām ej tu, mirdzot zelta krokām,

Es zinu gan, kas manai sirdij lemts:

Kā putnis jauns tā ilgosies un bīsies

Uz tāli skriet un svešas zemes jaust,

Līdz acīs tev kā naktī apmaldīsies

Un Dievu lūgs, lai rīts vairs neataust.

12

Kā okeāna viļņu spēle,

Kas ndāmā klaidā klīst,

Tā manā sirdī jūtu kvēle

Pār malām šalkodama līst.

No dzelmju dziļumiem, no lejas

Kā nirējs, mantkārības dzīts,

Es nesu augšā savas dzejas,

Līdz jauna diena logā trīc.

Tad vārdi izirst rindās manās,

Tik paliek sapņu mirdzums kluss

Un sāpju pilna viļņošanās

Pār dārgāko, kas dzelmē dus.

Rūtai

1

Tev piestāv tumšas zīda drānas

Un rokā asinssarkans zieds

Kā princesei no Akvitānas,

Kas skumji lepno galvu liec.

Tev piestāv skats, pilns kvēla tvana,

Un saplosīta deju takts;

Tev piestāv svēta klusēšana

Un dziļa mīlestības nakts.

2

Ja būtu Dievs, es Viņu lūgtu,

Lai sargā tevi, kurp vien ej,

Lai mīlestības nepietrūktu

Un saules tavai dvēselei.

Ja būtu Dievs, es ceļos kristu

Un lūdzot aizplūstu kā gaiss:

Lai dzīves tumsā neizdzistu

Tavs daiļums, Viņam līdzīgais.

Sievietes mīlestība

Būs skūpstu reibums dziļš,

un naktis skries kā kāvi,

Būs sirdī mīla tai

vēl stiprāka par nāvi.

Un, kad būs miris viņš, -

būs asaras tai acīs,

Būs lepnums dvēselē,

kad viņa citam sacīs:

«Skauj mani ciešāk, draugs,

pirms skaistums nav vēl iris,

Es esmu vērta to,

jo manis dēļ viņš miris.»

***

44

Tu kādreiz lūdzi manu roku,

Kad gaisā zilas zvaigznes mirdz,

Bet nepazini manu moku

Un nepazini manas sirds.

Nekad - tad, degdams šalku spēju, -

Man pāri lija dvēsles trauks

Un es pa ielu projām skrēju,

Jo gribēju tev labu, draugs.

Sirdij

Par ilgu burvību,

kas vieglās trīsās mostas,

Par sapņu Armādu,

kas traucas prom no ostas,

Par baudu reiboni

un kvēles pilnām rokām,

Par nāves tukšumu

un greizsirdības mokām,

Par visu, visu to,

ko liktens apveltījis, -

Ciet klusu, muļķe sirds,

jo viss tas reiz jau bijis!

Vientulība

Kur dvēsle nīkst bez mīlestības ēnā,

Kur melu mirdzums patiesību klāj, -

No bērnudienām sadraudzībā lēnā

Tu stāvi klāt man, skumjā klusētāj.

Kā vēsa nakts, kas rasas pielijusi,

Kā nāves tuvums neizbēgams, kairs, -

Ja nebūtu tu mani mīlējusi,

Es dzīvi panest nevarētu vairs.

Svešai

Tu uzsmaidīji man uz ielas,

Kur dienu sīkās gaitās skrej,

Un acis tev bij tumši lielas

Kā austrumzemju princesei.

No tevis savāds tuvums dvesa

Un pusnakts dārzu aroms svaigs,

Un tas vēl ilgi mani nesa

Caur pilsētu kā vilnis maigs.

Vakarā

Nāk vakars no tālas un teiksmainas malas,

Ne putniņš vairs dzirdams, ne ūdeņa čalas.

Tik mākoņu buras

Vēl kvēlo uz jūras,

Tad satinas lēnām un nodziest aiz salas.

Dus zilganie sili, dus lauki un sētas,

Dus debesis mirdzumā dziļas un svētas,

Tik dvēsele nedus

Kā zāle zem ledus -

Tā mostas no jauna, un sāpēt sāk rētas.

Nākotnes draugam

Tu skumīgs pārnāksi,

es zinu to un jūtu,

Mans tālo dienu draugs,

it kā es pats tas būtu -

Tu skumīgs pārnāksi

no barikādu ielām,

Kas šausmās līdzīgas

būs lopkautuvēm lielām.

Tu vērsies spogulī

un aizturētu dvesmu,

Pilns baigu nojautu,

sev jautāsi: «Kas esmu?»

Tad, sevi pazinis,

tu seju rokām klāsi

Un visu pasauli

un dzīvi apraudāsi.

4

Tik mīlētājs to redz un mana,

Ka rudenī plaukst kreimenes,

Un dzird, ka ziedu zvani zvana

No tālas saules pagātnes.

Un es, tas būdams, tevī vēlos

Kā maigā siltumnīcā iet,

Lai tu kā zieds pār biti kvēlos

Ziedplakstus saldi aizžņaudz ciet.

Līdz pavasaras bezgalība

Caur dienām vēstīdama slīd,

Ka tava pirmā mīlestība

Man tagad saules vietā spīd.

Apsēstais

Ļaužu drūzmā, ielu dunā

Vai es maldos, vai es klīstu -

Tava mīla manī runā,

Un es miera nepazīstu.

Gan pie puķēm, tavām māsām

Logos, maldās manas acis:

Varbūt ka starp smaržām, krāsām

Liktens manu mieru racis?

Bet nekur, nekur tā nava! . . .

Dzirdu, klausot ielu dunā,

Vien, ka sirdī mīla tava

Tumši čukst un saldi runā.

Mirkļu varā

Kā vieglus strautus manās krūtīs dzirdi

Tu šalcam mīlu. Pielīst tavas acis,

Un, tikko vakars telpu krēslā racis, -

Tu atpakaļ tos lej uz manu sirdi.

Un mana mīla vien mums apkārt kūs.

Par to es rīt kā slimnieks skumšu, skumšu,

Bet šovakar kāds fatāls liktens mūs

Kā rautus ziedus nes pa straumi tumšu.

***

11

Teic, kas tu esi? - Mana māsa? . . .

Ak, nē, tā nevari tu būt!

Tā balta ir kā debess gaisma,

Tā visu līdz man cieš un jūt.

Bet tavās acīs - uguns liesma,

Kas mani naktī sauc kā māns,

Un īsa tā kā gulbja dziesma,

Ko pārtrauc vētrā okeāns.

Liktenis

Vai tu slēgsies akmens sienās

Vai ar puķu vītnēs vīsies -

Vienreiz tava mūža dienās

Mīļas acis ieskatīsies.

Dziļas sāpes, dziļu prieku

Dziļā mīla lem:

Vienā mirklī atdod visu,

Otrā visu ņem.

Pirmai mīlestībai

Man nobāl citas svešās pasaules,

Kas gadu desmitiem no tevis šķīra,

Pie tevis nāku kā pie sapņa tīra,

Kad tumšas sāpes snauž iekš dvēseles.

Ar jasmīnēm un rozēm appušķots

Tavs baltais ceļš līdz rudens astrām kvēlām;

Ar saulrietiem un zvaigznēm apstarots

Tavs baltais ceļš līdz ziemas naktīm vēlām.

Un eju nu pēc gadiem desmitiem

Kā ziemels sirms šo ceļu atkal es,

Un sapņoju par taviem saulrietiem,

Kad nobālušas citas pasaules.

No rīta

Bāls eņģels stāv pie mana loga,

Ar rokām seju aizsedzis,

Pār viņa pleciem zvaigžņu toga

Un mēnessudrabs nobālis.

Ko raudi, labais, tu par mani?

Vēl krūtīs sit man saldā takts,

Vēl mīlēt gribas man un dzīvot

Zem saules mūžīgās un nakts.

Sievietei

Pie tavas krūts es raudāju

Un ilgojos pēc rīta,

Kad reiz no maldiem mana sirds

Būs gaismai atpestīta.

Bet tad man pusnakts veldzi tu

Uz lūpām skūpstā devi,

Un debesis es aizmirsu

Un mīlēju tik tevi.

***

22

«Mans skaistākais sapnis - tev vienam,»

Tā kādreiz tu rakstīji man,

Nu domās par bijušām dienām

Šie vārdi man dvēselē skan . . .

Un, ja tu vēl tagad tā domā,

Pēc šaubām un ciešanām,

Tad sniedzu tev eņģeļa skūpstu

Bez maldiem un kaislībām.

***

23

Kad jūtos slims un atstāts svešā malā

Un maldu ēnas manā dvēslē slīd,

Tad atvilktnē es bildi uzmeklēju,

Kas seno dienu laipnā saulē spīd.

Tur, mīļā, tu starp daudzām citām sejām

Man uzsmaidi kā ceļotājam zieds

Ar savu daiļumu no dzimtām lejām

Un manai dvēslei saldi elpot liec.

Un, kaut ne vārds nav telpā apkārt dzirdams, -

Es tavā mīļā balsī ieklausos

Un, īstenībā maldu neizšķirdams,

Tā tevī stundām skumji lūkojos.

Nakts elēģija

Cik klusa nakts, kad izeju viens pats

Es mēnesszaigā pielūgt vientulību!

(Man šoruden jau paiet vesels gads,

Kopš pazaudēju tavu mīlestību.)

Tik muļķā sirds vēl karstā ritmā sit

Nakts sajūsmā no taviem glaimu dzirkstiem,

Un zvaigžņu zelts un mēnessudrabs rit

Caur koku zariem un caur maniem pirkstiem.

Zelta kapā

Tik sapņos vien, kad sirdis šķirtas,

Kā mūža slāpēs tiekdamies,

Es skūpstu tavas tumšās cirtas,

Pie bālās pieres liekdamies,

Jo dzīvē reiz mēs tikām vilti . . .

Nu sapņos mīla gaist kā tvaiks

Un, pāri sēdams zvaigžņu smilti,

Mūs zelta kapā aprok laiks.

***

27

Lēni šūpojās mirdzošās vindās

Zilas lampas tai naktī pār mums,

Koki stāvēja sarmoti rindās,

Cieši līdzās es gāju ar jums.

Puķu namu un veikalu logi,

Veikli gleznojot, uztvēra mūs,

Visi šantani, kabaki, krogi

Saldi dūca un sauca tik mūs.

Cēlās priekškari zeltaiņām skarām:

Lūdzu, lūdzu, tik mirkli še būt!

Bet mēs aizgājām pasaulei garām

Sapņu skaistumu dvēselēs gūt.

Senais tēls

Pār laukiem, iegrimušiem dusā,

Kad tumsā tinies zemes vaigs,

Es dzirdu - nāk viņš gaitā klusā

Un noliecas pār mani