|
Uzaicinājums uz sniega kauju nāca pašā laikā. Nopikojuši viens otru gluži baltu, sārtiem vaigiem un deguniem, cieši apķērušies, viņi ievēlās lielā sniega kupenā pie pašām mājām. Dzidri smiekli kausēja sniegu ap viņiem un aukstumu viņu sirdīs. Lūpas kvēloja no sala un skūpstiem...
Sprakšķēja malka kamīnā. Viņi sēdēja dīvānā blakus, satinušies segās, un dzēra karstu tēju. Mulsums dzirkstīja viņu acīs un pildīja sirdis. Pulksteņa rādītāji lēnām tuvojās pusnakts stundai, taču viņiem laiks šķita apstājies. Tas bija Ziemassvētku brīnums, kuru viņi bija tik ilgi gaidījuši un beidzot sagaidījuši. Brīnums bija viņi - dāvana viens otram. Nu viņi bija nevis divi "es", bet viens "mēs". Un šajā mirklī bija tikai siltās segas, kamīna liesmas, spulgojošas acis un divi augumi, kas tiecās viens pie otra... |
