Nezinu kad tas notika un kāpec, bet planēta bija mainījusies, kāpec cilvēks vēlējas sevi iznicināt, varbut viš bija sasniedzis virsotni un neredzeja tālāk kur kāpt, nezinu, varbut viņi bija apmāti un neredzēja jēgu nekur, bija jaizmēģina iznīcināt sevi, nebija neviens kas spētu to pastāstīt.
Bet cilvēki bija, gandrīz uz pirkstiem saskaitāmi, viņi bija vēl, tur kur vēl varēja dzivot, tur kur vēl bija mākslīgā gaisma nevis mužigi rietošā saule un brūngani zeltainās krāsas visapkārt.
Jo cilveki vairs nebija vieni, bija vēl kas, kas tiecās pēc kustības ar vienīgo tieksmi, to apstādināt, cilvēka visvarenākais izgudrojums.
Man teica ja es nekustēšos, man paies garām, bet nepagāja garām tam kas to teica.
Es sapratu ka man vieta pie tiem dažiem cilvēkiem, pie bailēm, viņi visu laiku bēga no sava gala, redzēja to un mēģināja noliegt, es to negribēju. |
