Pamodos vecā mājā, redzēju logu rūtis kurās bija vairāk zirnekļu tīkli nekā stikla paliekas. Galds, krēsi, ja satrūdējušus koku gabalsu tā var nosaukt, knapi atgādināja kas tie bija savlaik. Nebija ne kāda gaisa plūsma, gaiss nebija sasmacis, gaisam nebija ne garša, ne smarža, pec zeltainās gaismas kas krita pa logu varēja secināt ka saule rietēja. Piegāju pie loga, visa māja bija kā sadrupusi, gadu simtiem stāvējusi, un izžuvusi, sadrupusi. Palogu es redzēju ielu, kuras malās stāvēja mājiņas, brūnas, melnas, ižžuvušas mājiņas, kuru logu vietā bija melli caurumi. Nebija auksti, nebija vēja, nebija silti, viss bija brūngani zeltainā krāsā, sauli nevarēju redzēt, viņa rietēja aiz mājas kurā biju es.
Es bīnījos kā vēl tas viss var saturēties kopā. Izlecu pa loogu uz bruģi, pavēros apkārt un secināju ka ir būves jau sabrukušas, bet nebija zāle, neviens zaļums kas augtu uz drupām, nebija ne sūnu, ne smilgu, ne koku, viss bija tik antīki novecojis, gandrīz kā parakmeņojies.
Tā bija nepazīstama vieta, bet tā bija tā pati planēta uz kuras es aizmigu stundu atpakaļ.
Ēkas savu laik bija skaistas, apbrīnojami uztaisīti vārtiņi un dekoratīvais žogs, ko tādu es nekad nebiju redzējis. Itkā es būtu atpakaļ astoņsimtajos gados bet ēkas bija daudz vieglāk būvētas, smalkākas, mākslinieciskākas. Pat metāls bija sabirzis.
Jā, tad es arī ieraudzīju kokus, tādā pašā zeltainā krāsā, sauss, ar visām lapām, kā izžāvēts, bail pieskarties, un sabirzīs.
Bet manī nebija ne bailes ne izbrīns par to kur esu nokļuvis, kā lai tiek atpakaļ. |
