Dienasgrāmatas (blogi)

Pirmā galvenā lieta, ko es iemācījos ir tā, lai mana sirds būtu lielāka nekā mana galva, jo tad, kad studēju universitātē, mana galva bija lielāka par sirdi. Tas nozīmē, ka es nerespektēju mīlestību, jo depresijai nav nekā kopīga ar mīlestību. Ja nav mīlestības, parasti rodas agresivitāte vai depresija. Un vēl, man bija jāpieņem mana nabadzība, manas sāpes un nepilnības, jo man, kā labam kristietim, galvā bija doma, ka ir jābūt perfektam, pilnīgam. Es domāju, ka tikai tā var saņemt Dieva mīlestību, ja būšu pilnīgs, pareizs, tad Dievs mani mīlēs. Bet tas ir nepareizi un tas bija viens no iemesliem, kāpēc man radās depresija. Dievs nemīl mani, kad esmu pilnīgs, Dievs mani mīl tāpēc, ka Dievs ir mīlestība. Es neesmu Viņa mīlestības cienīgs, bet mīlestība ir brīvi dota Dieva dāvana. Dievs mani mīl ne jau tāpēc, ka es būtu mīlestības vērts, bet es esmu šīs mīlestības vērts tāpēc, ka Dievs ir Mīlestība. Es esmu Viņa bērns un tas ir iemesls, kāpēc Dievs mani mīl. Viņš ir mans Tēvs.

Vienu dienu es sadusmojos uz kādu no šiem cilvēkiem. Tajā brīdī šis cilvēks pieskrēja pie manis un mani noskūpstīja. Tajā brīdī, kad es biju ļoti slikts, viņš mani apkampa un mīlēja. Tas ir kaut kas no Dieva. Tāds ir Dievs. Tad, kad es esmu dusmīgs, esmu slikts, Viņš mani apņems un noskūpstīs. Es iemācījos no šiem slimajiem cilvēkiem sirds ritmu, jo studiju laikā es biju ļoti aizņemts, man nebija laika, es vienmēr skrēju. Tas nozīmē, ka es galīgi nerespektēju, neņēmu vērā sirds mīlestības ritmu. Es mācījos no slimajiem cilvēkiem to, ka man ir jāapstājas, es nedrīkstu visu laiku būt tik aizņemts. Tad, kad tu visu laiku esi aizņemts, esi skrējienā, Tu Mīlestībai nedod nekādu nozīmi. Nav iespējams saņemt mīlestību tad, ja tu vienmēr esi aizņemts. Kā Dievs var mani mīlēt, ja man nav laika Viņam? Un tā, man bija jāiemācās sevi pieņemt tādu, kāds es patiesībā biju.

Lai parādītu, cik tas bija radikāli šajā “Šķirstā”, kas man bija ļoti liela skola, pastāstīšu vienu gadījumu. Tur bija kāda meitene, kas gribēja palīdzēt šiem slimajiem cilvēkiem. Viņa bija ļoti jauka, ar tādu kristieša ideālu un jau pēc vienas nedēļas viņa sapņoja par to, kā šos slimos cilvēkus sadalīt gabalos. Viņa bija šokēta par sevi, izbiedēta pati no savām domām. Meitene teica: “Kā es varu būt tāds monstrs, tāda briesmone? Atnācu, lai viņiem palīdzētu, bet tagad es viņus ienīstu.” Viņa aizgāja pie ārsta, bet tas ļoti labi pazina “Šķirstu”. Ārsts teica: “Neuztraucies, tas ir pilnīgi normāli, jo visi cilvēki, kas atbraukuši uz šejieni strādāt, visiem ir bijusi tāda pieredze. Tā ir vislielākā Dieva žēlastība, ko Viņš Tev dod. Tagad Tu pazaudēji visas ilūzijas, kas Tev pašai par sevi bija un tagad Tu zini, kas ir Tevī iekšā. Tu domāji, ka esi tāda tik laba, bet patiesībā Tevī ir daudz ļaunuma. Tas bija iemesls, kāpēc Jēzus nomira pie Krusta. Tagad Tu saproti, kāpēc Tev ir vajadzīgs Glābējs. Tā neesi Tu, kas izglābs pasauli, tas ir Jēzus.” To arī es, Žozefs, sapratu, man vajadzēja pazaudēt šīs savas ilūzijas, kas man bija par sevi.

Man bija nepareizs priekšstats par sevi. Es domāju, ka esmu diezgan labs cilvēks, jo tik ļoti es biju nodevies draudzei, bet Jēzus man parādīja, ka manī ir tik daudz kas jāatjauno. Pat arī tad, ja es citu acīs iz-skatījos tik ļoti labs kristietis, es sapratu, ja gribu mīlēt citus, man ir jāmīl arī pašam sevi. Ja nemīlēšu sevi, es nemācēšu mīlēt citus. Tik ilgi, kamēr neesmu priecīgs pats par sevi, kamēr kritizēju pats sevi un esmu neapmierināts, es nevaru mīlēt citus cilvēkus, kuri ir slimi, kuriem ir problēmas, kuriem ir kritieni.

“Šķirstā” bija dominikāņu priesteris tēvs Tomass, ļoti svēts cilvēks. Viņš strādāja ar šiem slimajiem cilvēkiem ļoti ilgu laiku. Viņš man iemācīja vēl vienu lietu. Tad, kad Tu esi depresijā, tas nav tikai psiholoģiski, bet arī garīgi – es iekšēji jūtos kā zem kāda uzbrukuma, jo ir kāds, kurš Tev uzbrūk un tas ir velns. Velns eksistē un izmanto brīdi, kad, būdams depresijā, Tu esi ļoti vājš un vienkārši nezini, ko darīt. Tu nezini, vai tas ir psiholoģiski vai arī tie ir velna uzbrukumi. Tēvs Tomass man teica, ka tad, kad Tevī notiek kaut kas ļauns un Tu sāc justies slikti, tas sākas pamazām. Sāk nākt prātā sliktas domas un tikko Tu ļauj šīm domām ienākt sevī, tad tās kļūst kā tādi mākoņi, kas Tev aizsedz gaismu. Ko darīt? Tas, ko darīju es, bija mana kļūda. Es sāku to visu analizēt, sāku domāt, kas tagad ar mani notiek, kā tas ir, kāpēc? Tad tas kļūst vēl daudz lielāks un Tevī sākas iekšēja cīņa. Tēvs Tomass teica: “Tad, kad tas sākas, nometies uz ceļiem, neanalizē, jo tad, kad Tu analizēsi, Tu pazaudēsi spēku. Kļūsti mazs, jo mums iekšēji ir vēlēšanās kļūt lieliem un stāties tam visam pretī. Bet kļūsti mazs, jo tikai tad šis viesulis var pārvelties Tev pāri. Tā kļūda ir tad, kad Tu celies augšā un meklē, kas tagad notiek.”

Viņš teica vēl kādu lietu. Tava normālā lūgšana tajā brīdi, ko Tu lūdz ar savu prātu vairs nestrādā. Tavs prāts ir aizņemts, tas ir okupēts, jo sātanam ir vara pār Tavu iztēli. Viņam ir arī spēks pār mūsu atmiņu, bet viņam nav spēks pār mūsu sirdi. To ir svarīgi atcerēties. Viņam ir spēks tikai pār mūsu psiholoģisko līmeni. Un kāds bija viņa padoms? Lūdz tajā brīdī, nevis kaut kādas garās, bet īsas un stipras lūgšanas. Lūgšanai jānāk no iekšienes, no sirds, nevis no galvas. Tev tas ir jāsaka skaļi, jo Tavs prāts ir aizņemts. Tev ir jālieto Tava visstiprākā lūgšana, kas Tev ir. Jūs to saucat par harizmātisko lūgšanu, kā spēcīgs sauciens, šautru lūgšana: “Jēzu, Tev pieder žēlastība!” Tikai vārdam Jēzus vēl aizvien ir spēks, jo Jēzus vārds ir visspēcīgākais vārds uz pasaules. Un tad mums ir jāsauc šis vārds: “Jēzu!” Un es atceros, kad es jutos tik slikti, kad biju kā tuksnesī, tad es biju uz ceļiem un saucu Jēzu. Es to atkārtoju visu laiku. Sirds lūgšana. Vai arī, mēs varam teikt: “Marija, lūdz par mani!” Kad mēs to darām, pat tad, ja neesam depresijā, pēc kāda laika mūsos ienāk dziļš miers. Šis miers nav psiholoģisks, tas ir liels dievišķs miers mūsos. Pat tad, kad es biju depresijā, kad man bija dusmas, tas bija vairs tikai psiholoģiski, ne garīgi, jo dziļi manī bija iekšējs miers. Un pat savā depresijā es varēju dot mieru citiem. Tas ir liels paradokss. Tad, kad mēs nejūtamies, ka mūsos būtu miers, bet, kad šīs dusmas un neapmierinātība ir pagriezta pret Dievu, citiem cilvēkiem tas kļūst par mieru.

Vēlāk es “Šķirstu” atstāju. Es iemācījos, kā dzīvot depresijā, un kā saglabāt sevi mierā par spīti visam. Tad es aizgāju uz kādu klosteri, uz rekolekcijām, un tur satiku Jezuītu priesteri. Viņš teica: “Jā, es zinu, ko mēs varam darīt.” – jo es viņam teicu, ka eju pie psihiatra jau kādu pusgadu. Priesteris teica, ka man ir jābūt ļoti uzmanīgam ar psihiatriem: “Viņi var Tev palīdzēt, bet var arī padarīt ko ļaunāku, jo viņiem nav Kristus ticības.” Tad, kad es aizgāju, tur bija psihologu grupa. Viņi teica: “Jā, mēs strādāsim ar Tevi.” Pēc sešiem mēnešiem viņi bija izanalizējuši vairākas lietas, bet nebija man palīdzējuši, turklāt tas maksāja daudz naudas.

Tad šajās rekolekcijās, kas notika četras dienas, priesteris teica: “Tagad Tu pavadīsi vienu dienu klusumā. Tu tikai to vien darīsi, kā pateiksies Dievam Tēvam par visu kas Tev ir bijis no bērnības līdz pat šai dienai, jo mums ir ļoti slikta atmiņa uz labām lietām. Mums ir laba atmiņa uz visām sliktām lietām. Un kad mēs visu laiku domājam, mums nav laika sūdzēties.” Tā es visu dienu pateicos Dievam Tēvam par visu savu dzīvi kopš tā brīža, kad sāku dzīvot mātes miesās. Es pateicos par savu māti, tēvu, brāļiem, māsām, par visu savu dzīvi, par visu, ko vien tikai varēju iedomāties. Un tā, kad es visu šo dienu dzīvoju pateicībā un klusumā, es jau jutos labāk, es tiešām jutos labāk. Priesteris teica: “Jā, tas ir labi.”

Otrajā dienā viņš teica: “Tagad Tu atkal iesi cauri visai savai dzīvei un piedosi visiem cilvēkiem, kas Tev ir nodarījuši pāri, saviem vecākiem, skolotājiem, priesteriem un visiem pārējiem.” Tur bija kāds cilvēks, kurš man īpaši bija nodarījis pāri un bija grūti piedot. Es to nezināju, ka, ja Tu kādam nepiedod, Tu esi it kā sasiets ar šo cilvēku, saistīts ar viņu. Tik ilgi, kamēr mēs kādam cilvēkam negribam piedot, mēs esam ar viņu kā saistīti un mēs neesam brīvi. Tas bija grūti, bet Dievs man deva īpašu žēlastību un es teicu: “Jēzus Kristus vārdā es piedodu tam cilvēkam, tam cilvēkam un tam cilvēkam. Un tad es jutos daudz, daudz labāk, jo piedošana, tā ir atbrīvošana. Tās ir pirmās zāles, lai tiktu ārā no depresijas – piedošana.

Tad bija trešā diena. Priesteris teica: “Jā, Tev kļūst labāk, bet tagad, Tu piedosi ne tikai tās lietas, ko Tev citi cilvēki ir darījuši pāri, bet Tu piedosi arī visas sekas, ko ir radījuši šie cilvēki, nodarot pāri. Piemēram, tas būtu tā, ja kāds Tev iemet ar akmeni pa aci, Tu vari piedot šim cilvēkam to, ko viņš Tev ir izdarījis, bet tu esi neapmierināts zaudējumu, ar to, ka Tev tagad nav acs. Tagad arī tas bija jāpiedod – sākot no bērnības, līdz šim brīdim, un tas bija ļoti grūti, bet nepieciešami, lai es varētu tikt dziedināts no depresijas. Un pēc tam es tiešām jutos daudz, daudz labāk.

Ceturtajā dienā viņš teica: “Tagad Tev ir jāpiedod pašam sev, jo tas ir iemesls tam, ka Tu sevi nepieņem, un tas nozīmē, ka Tu pats sevi nemīli. Tāpēc, ka Tu nemīli sevi, Tu nevari mīlēt citus un nevari mīlēt Dievu.” Ir ļoti grūti sev piedot. Un Tev ir jāpiedod Dievam, jo Viņš Tevi tādu ir radījis. Varbūt, ka Tu neesi pats ar sevi ļoti apmierināts, bet ja Tu sevi nepieņem, tad Tu Dievam it kā saki, ka Viņš ir slikts Radītājs. Tas nozīmē to, ka Tu esi dusmīgs uz Dievu: “Kāpēc Viņš mani tādu radīja man nepajautādams?! Kāpēc Viņš mani nolika tādos apstākļos?! Kāpēc Viņš man pieļāva depresiju?!” Patiesībā, sirdsapziņas dziļumā man kaut kas bija pret Dievu. Un tā, Jēzus Kristus spēkā man vajadzēja piedot sev pašam. Es lūdzu: “Jēzu, dod man spēku piedot pašam sev! Tēvs, es Tev lūdzos piedošanu, ka neesmu pieņēmis sevi kā Tevis brīnišķīgi radītu.”

Pēc šīm četrām dienām, es piedzīvoju lielu atbrīvošanu, es biju atbrīvots un spēka pilns. Es atkal aizgāju pie psihiatriem. Viņi bija ļoti pārsteigti, kad mani ieraudzīja. Viņi teica: “O, Tu izskaties ļoti jauki, Tu vairs neesi depresijā! Kas ar Tevi notika? Mēs būsim ar Tevi godīgi, mūsu pieredze ir rādījusi, ka tāds cilvēks kā Tu nekad neiziet no depresijas. Mūsu acīs Tu biji zudis gadījums. Kas ar Tevi notika?” Es viņiem visu iz-stāstīju. Viņu acīs trešā diena bija ļoti svarīga, ka mums ir jāpiedod vilšanās un neapmierinātība. Psihiatrijā to sauc par “ieiešanu sērās”. Lai saņemtu dziedināšanu ir jāiziet cauri sērām, skumju stadijai. Ja kāds cilvēks nomirst, mēs sērojam par viņu. Ja tajā brīdī nesērojam, tad pēc tam mēs būsim bēdīgi visu savu dzīvi. Ir svarīgi iet cauri tādai sēru ielejai, sēru brīdim, lai pēc tam kļūtu brīvs. Tad es sapratu, ka esmu gājis cauri savām sērām. Ārsti lūdza priestera adresi, jo viņi teica, ka viņiem ir vēl cilvēki, kuriem viņi nevar palīdzēt. “Šim priesterim, ko Tu esi saticis, ir jābūt kā ģēnijam, ka viņš ir atradis tādu veidu, tādu metodi.” viņi to tā saprata tāpēc, ka bija ateisti. Bet es viņiem teicu, ka manai depresijai nebija tikai psiholoģisks, bet arī garīgs iemesls. Tā es esmu atbrīvojies no savas depresijas, bet manī vēl kaut kas no tā visa palika.

Tad es kļuvu par ticības mācības skolotāju, kādā ļoti smagā pil-sētā Nivela, jo atmosfēra tajā bija ļoti slikta. Pēc kāda laika es iekritu nākošajā depresijā, bet šajā brīdī “man bija rokas”. Es atcerējos tēva Tomasa pamācības, jo viņš teica, kad tu jūti, ka ap tevi viss kļūst tumšs, tev ir jāsāk staigāt, tev jāsāk dziedāt, jo dziedāšana un smiešanās ir ļoti laba. “Ej dušā, ej ārā pie dabas, klausies putnu dziesmās, skaties zvaigznēs, ūdens ļoti palīdz, skaties tajā, klausies tajā, mazi dzīvnieki, un arī tad, kad tu lasi kaut ko tādu, kas tev dod prieku, satiec priecīgus cilvēkus un protams lūdz.” bet šī lūgšana ir tā, ko es jums jau teicu, – kliedziena lūgšana “Lasi pozitīvos Psalmus, dziedi tos, jo Psalmi ir Dieva Vārds.”

Es paņēmu savu Bībeli. Vārdi, kas man likās spēcīgāki, pasvītroti ar zaļu, vai arī ar sarkanu. Un tad, kad tu esi grūtībās, tad vari lasīt tieši šos pasvītrotos Vārdus, kas ir bijuši tie stiprākie priekš tevis. Mana Bībele tagad ir krāsaina. Man ir jāevaņģelizē sava lūgšana, lai es varētu kļūt garīgāks kristietis. Jo vairāk tu centies kļūt svētāks, jo labāk. Pagriez savu tumšo pusi pret Dievu, paskaties pats uz sevi, kā no malas. Šī vieta, uz kurieni es biju aizsūtīts, tā bija ļoti grūta priekš manis. Man tur nebija draugu, es tur biju kā svešinieks. Tad es paņēmu vienu gadu kā atvaļinājumu, gadu, ko varētu saukt par sabata gadu. Tā es aizbraucu uz kalniem Francijā. Es dzīvoju dabā, strādāju, –arī tas ir ļoti svarīgi cīņā ar depresiju, – darbs, kustības, jo tad, kad Tu esi depresijā, tu vienkārši sēdi, Tu pat pietiekami neelpo. Tad, kad Tu kusties, Tev ir nepieciešamība vairāk elpot. Ir svarīgi, lai arī fiziski Tu sev radītu labus apstākļus. Tad ir laiks arī lūgšanai un Tu vari sevi atklāt Dievam kā bērns. Vēlāk es gribēju atrast kādu vēl labāku vietu un aizbraucu uz Beļģiju. Tur bija divi jauni mūki. Es jautāju, vai nevaru dzīvot šeit, vientuļnieka mītnē, kā vientuļnieks. Tad man bija 40 gadu. Es gribēju saprast un jautāju: “Dievs, kāpēc es vienmēr esmu depresijā? Es gribu no tā atbrīvoties. Es gribu zināt ko Tu gribi. Ko es daru nepareizi? Pasaki man lūdzu.”

Tā bija kāda ļoti brīnišķīga vieta, ar brīnišķīgiem brāļiem franciskāņiem, tur dzīvoja arī suņi, kaķi, govis un ēzelīši. Ko es tur, tajā klusumā, atklāju? Mans atklājums nebija tāds, ka visam tagad ir jāapklust, bet es to varētu nosaukt par tādu kā sadraudzības klusumu, – klusums, kas ir pilns ar klātbūtni. Tur ir kāds atslēgas vārds – klātbūtne, dziedinošā klātbūtne, jo depresīvam cilvēkam ir vajadzīga klātbūtne. Viņam ir vajadzīgas attiecības un jo īpaši klusumā. Tad es atklāju, ka tad kad vientulībā lasu Bībeli, šie Vārdi man kļūst dzīvi. Kad Jēzus saka: “Es dodu mieru” – es tiešām saņēmu šo mieru. Kad Jēzus saka: “Piedodiet saviem ienaidniekiem” – Tu saņem spēku piedot saviem ienaidniekiem. Kad lasu Vārdus, kur Jēzus saka: “Es dodu jums prieku” – Viņš to dod, Viņš tiešām dod. jūs varat piedzīvot prieku. Šie vārdi kļūst pa īstam dzīvi. Es atklāju, ka man ir jāstaigā ar divām kājām un tas nozīmē, ka viena kāja – tā ir lūgšana, un otra kāja – tas ir Dieva Vārds. Manai lūgšanai ir jābūt evaņģelizētai. Vārdam ir jākļūst dzīvam un arī manai lūgšanai, ir jābūt barotai ar Dieva Vārdu. Ja nē, tad mana lūgšana kļūst par pagānu lūgšanu.

Tā es pārdomāju to, kāpēc Dievs noliek cilvēkus tuksnesī. Es sapratu to, kāpēc Jēzus bija 40 dienas tuksnesī, jo tuksnesī Dievs uz mums runā, Viņš ir klātesošs. Depresija ir kā tuksnesis un dziļi mūsu depresijā ir arī kāda oāze, kur ir ūdens, jo tad, kad mēs pagriežam savu tuksnesi pret Dievu, Dievs saka: “Lai te ir ūdens!” Tad, kad es pagriežu savu nakti, savu tumsu pret Dievu, Dievs saka: “ Lai tur kļūst gaišs, lai tur ir gaisma!” Man ir jāpagriež pilnīgi viss pret Dievu, jo patiesībā mana reakcija, mana vēlēšanās bija cīnīties pašam ar sevi. Ādams un Ieva, ienīda sevi, viņi kaunējās, viņi baidījās. Un ko tad Ādamam un Ievai vajadzēja darīt? Viņiem vajadzēja iziet un parādīt sevi Dievam tādus, kādi viņi patiesībā bija. Viņi bija kaili. Ko tas nozīmē Bībelē – būt kailam? Tas ir tuksnesis. Tuksnesis, tā ir kaila zeme, bez zāles, bez puķēm, bez kokiem. Tā ir nabadzīga zeme. Un cilvēks bez Dieva arī ir kails. Nav saknes, nav augļu un viņš ir tukšs. Katrs vārds, kas nāk klusumā, aizskar sirdi. Vārdi kļūst svarīgi. Tā ir kā saule, kas apspīd realitāti. Saule, kad spīd, – dod gaismu, dod uguni, kas nozīmē arī dzīvību. Kad tu dzīvo klusumā, Dieva klātbūtnē, tu saņem realitāti. Tu saņem gaismu, tu saņem siltumu, kas nozīmē mīlestību, un tas nozīmē jaunu dzīvi. Es tiku pilnīgi izmainīts. Pēc mēneša es atbrīvojos no depresijas daudz pilnīgāk, nekā pirms tam. Cilvēki bija ļoti pārsteigti, jo es varēju mīlēt, es varēju atkal dziedāt. Manas spējas atkal palielinājās. Jā, starp citu, Tiberiādā es pavadīju 9 gadus.

Pēdējo četru gadu laikā es esmu braucis uz Lietuvu un Latviju. Esmu sludinājis vairākās skolās daudzās vietās. Man spēks nāk no tās vientuļnieka dzīves, kad biju aramīts. Dievs dziedina pakāpeniski, ejot visu laiku uz priekšu. Bet tajā laikā es vēl nezināju kur ir manas depresijas dziļākās saknes. Es to atklāju daudz vēlāk, jo patiesībā, man visu laiku ir bijis jācīnās ar depresiju. Bet tagad es zinu kā no tā atbrīvoties, kad kaut kas vēl tikai sākas. Tad es atstāju Tiberiādu un aizbraucu uz Briseli. Es dzīvoju vietā, kas sākumā likās skaista, bet vēlāk kļuva ļoti grūta, jo tur nebija nekādas sadraudzības starp cilvēkiem. Depresija sākās it kā no jauna, bet ne tā, kā agrāk, ne tik dziļi.

Es atkal aizgāju, lai būtu aramīts uz kādu citu vietu, kur dzīvoja 5 ģimenes. Es satiku cilvēku, kuram ir dota dāvana – dziedinoša lūgšana. Viņi lūdza par mani. Lūdzot mēs atklājām, kas ir manas depresijas cēlonis – saknes. Depresija, kas sākās studiju gados bija kā rezultāts tam, kas bija sācies kaut kad agrāk. Un tad es atklāju, ka sākums tam visam ir bērnībā, kad es biju pavisam mazs, varbūt kad es vēl biju mātes miesās. Kad bērns ir kopā ar māti, viņš saņem no mātes pilnīgi visu. Piemēram, tajā brīdī, kad tēvs rājas uz māti, bērns to dzird un viņš to uzņem arī uz sevi. Un katru reizi, kad kaut kas negatīvs nāk uz bērnu, bērns neapzināti izvēlas nāvi – bailes un dusmas. Es atklāju, ka manas dzīves pirmajos 4 gados biju daudz raudājis. Es to biju aizmirsis. Es atcerējos savu labo bērnību un tad es atklāju, ka kādreiz esmu bijis viens, savā gultiņā, – mana māte kaut kur strādāja kūtī. Viņa bija ļoti laba māte, bet pat vislabākās mātes nekad nevar būt klāt un es esmu raudājis, esmu saucis savu māti un viņa nav atnākusi. Un tad es biju vīlies un kļuvu dusmīgs, arī kā mazs bērns. Kas tad notiek? Mēs sev veidojam aizsardzības sistēmu, it kā nobloķējamies. Un kad tu nesajūti mīlestību no vecākiem, tad tu to attiecini uz Dievu. Patiesībā es pēc tam kļuvu tāds labs bērns. Ja tajā laikā man kāds pajautātu, vai es mīlu savus vecākus, es noteikti pateiktu – jā. Un ja kāds man jautātu, vai es mīlu Dievu, es noteikti pateiktu – jā. Bet zemapziņā, neapzināti es biju dusmīgs uz savu māti, tēvu un Dievu. Un tas rāda to, ka es neesmu bijis visu laiku tīrs. To, ko es nedaru apzināti, es izdaru neapzināti. Tas ir veids, kā atriebties.

Katram no mums bērnībā ir bijis grūti. Mēs esam piedzīvojuši vilšanos savā uzticībā un tad mēs izvēlamies nāvi. Vēlāk dzīvē, ja notiek kaut kas slikts, tas, kas ir noticis bērnībā, atkal nāk uz augšu un tev atkal ir jāizdara jauna izvēle, vai nu tu izvēlies to pašu, ko kā bērns izvēlējies neapzināti – nāvi, vai nu tu izvēlies dzīvību, vai nu tu izvēlies nāvi. Es to nezināju, ka neapzināti esmu bijis izvēlējies nāvi. Tagad man bija jāiemācās kaut kas jauns. Cilvēki par mani lūdza, viņi man stāstīja kā kļūt dziedinātam no tām visām sliktajām, negatīvajām lietām, kas man bija bērnībā. Vecāki, pat tad, ja viņi ir bijuši ļoti jauki, nevar to izlabot. Ja mātei ir kaut kas noticis tajā brīdī, kamēr viņa vēl iznēsā bērniņu, bērns saņem šoku – viņš izvēlas nāvi un māte vēlāk to nekā vairs nevar izlabot. Ko mēs varam darīt? Mēs varam pagriezt sevi pret Dievu, jo Jēzus ir klātesošs tai brīdī. Dievam nepastāv laiks. Viņš ir mūžīgs, Dievs ir vienmēr un visur klātesošs. Mūsu pagātnē Viņš ir klātesošs un Viņš ir klātesošs mūsu nākotnē, Viņš ir mūžīgi k