|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| viltiigaa_aknudesa, 05-06-2008 09:56 |
|
5 12 |
|
Nomazgāju laivas klāju, pavēdināju kajīti, bēdīgi palūrēju uz upes pusi, kur vējš vilnīšu vērpetes sita pa gaisu (viens, redz, burāt nevar - vajag vēl vismaz vienu, kas ar burām darbojas), tad atlaidos uz saulē uzsilušajiem dēļiem, lasīju RL un prātuļoju par dzīvi. Pēdējā laikā esmu tik fundamentālā mietpilsoniskā pašapmierinātībā ieslīdzis, ka aš vairs neatminos, kad funktierējis par tās jēgu pēdējo reizi. Iepēra Lorenca raksts par Indiju. Un Šlāpins par Sardīniju. Taču Lorencs vairāk. Un aizdomājos, ka figuški vam, tik tāds pusbudists esmu, par spīti rūpīgi kultivētajam pofigismam. Vecais Gautama savulaik smīkņāja par laikabiedriem, ka tie vispār nedzīvo, jo šim procesam izcīnītais laiks paejot, gremdējoties pagātnes notikumos un sapņojot par nākotni. Vo ar pagātni esmu ticis kādā nebūt skaidrībā. Kaut kas pēdējos gados mainījies, un šo izmaiņu (skleroze vai?) rezultātā pat tas, kas piedzīvots pirms pāris dienām, šķiet noticis pirms daudziem gadu desmitiem un ne ar mani, bet ar kādu citu. Kā atceroties sen redzētas filmas kadrus, kādu pavērsienu, bet vairs ne visu sižetu. Tas, šķiet, būtu makten budistiski. Aber ar nākotnīti gan problēmas. Vo bailes no tās nepajokam. Kā būs? Vai būs? Vai izķeipšu? Ar prātu jau saprotu, ka tas tikai tāds "postsovjetisma sindroms" īpatnim, kurš bērnību pavadīja totāli bezrūpīgajā sociālisma atmosfērā, kad nevajadzēja ne par ko satraukties jo zināji, ka jumts virs galvas būs, darbs būs, paēdis būsi, studēt vari ko vēlies, gana sakarīgu aprūpi slimības gadījumā arī saņemsi un pensija aridzan kāda nebūt būs neatkarīgi no tā, vai no visa atsakoties un pakaļu plēšot raujies pie virpas, vai pofigā makšķerē, lasot kārtējo samizdatā iznākušo disidentu garadarbu vai jaunāko Velbeka tulkojumu (arī, protams, samizdatā, uz rotarinta pavairotu). Un kad no šīs šķietami nemainīgi nesatricināmās miera ostas piepeši nokļūsti pārdesmit gadu juku laikā, kad vienā dienā vari kļūt par miljonāru vai bomzi, bet tad mežonīgās liberālās politekonomijas apstākļos, kuros virs ūdens vari turēties tikai izmisīgi visu nomoda laiku cīnoties par eksistenci. Tad tā pagrūti pārorientēties un saprast, ka kaut savus 90% sūri pelnītā tev atņem, par savu dzīvīti jārūpējas vien pašam, jo sistēmai tu esi tikai citrons, kuru izspiest ne tavā, bet sistēmas labā. Un nav jau ticības, ka spēku pietiks, ka līdz tai pensijai izdzīvosi, un vai tā inflācija tos atmestos grašus nbūs noēdusi, jo ar katru dienu vairāk uzmācas nostaļģiska vēlme pasūtīt visu pasauli ij aiziet makšķerēt. Simass stāstīja, ka lietuviešu pensionāri masveidā emigrējot uz Baltkrieviju, bet man atliek vai nu uz Turciju, kur tūristu jahtu stūrēt, vai mēģināt iekārtoties ierēdniecībā kā pēdējā garantēto sociālistisko labumu citadelē, lai varētu nesatraukties par nākotni - izdiena visu garantē, - un lamāt internetā derdzīgo ES, jo zemapziņā, kā jau īsts sociālisma produkts, cienu tikai diktatorisku spēka varu (vēlams diktatorisku ne pret mani, bet maniem kaimiņiem vai kādiem aizjūras "dvieļgalvām"). Nepriecē tas viss, nepriecē. Un var jau stāstīt vai ik dienu, ka dzīvojam pašā labākajā iekārtā pasaulē (kaut kur jau to esmu dzirdējis), taču nezin kāpēc nejūtos tā forši. Nedzīvoju, bet eksistēju. Un vienīgais, kas sagādā prieku, ir nedaudzie draugi un ģimene. Ech, gribu būt atkal mazs. Ne par ko nesatraukties, būvēt štābiņu, un basām kājelēm lavīties virtuvē, lai nočieptu mammai desas gabalu ar rupjmaizes riku un atkal aidā peldēties, vai ar čomiem gonkot ar veļļukiem. Vai uzlīst ozolā un lasīt Bredberiju. Un neuztraukties par tādu figņu kā dzīves jēga un nākotne. Laikam jāiedzer. |
monoklis: jā jāiedzer gan:(((( #1 2008-06-05 09:59
GarlaikotsLaucinieks: Vienkāršāk, vecīt, vienkāršāk - vairāk pofigistiska budisma ikdienā ;)
Brauc vien makšķerēt un nesatraucies par pensiju, līdz kurai citādi nenodzīvosi :P #2 2008-06-05 10:02
desertTramp: nja...uzrakstīji daudz un labi...bet ko tu gribeji ar to visu pateikt...?,pažēlojies, jeb miegā kāju raustiji kad to visu nosapņoji?...novērtē to kas tev ir savādāk rīt arī betz tā paša vari palikt...skaidrs ka cilvēkam nekad naf gana labi...un nebūs....dzīves jēga tiesi iekš tā jau slēpjas lai mēs nevis snaustu bet slīpētu savu karmu ikdienas batālijās...;) #3 2008-06-05 10:22
maru: ek! a es jau iedzeru... :-))) un tad vēl tavs teksts! aš apraudājos.... #4 2008-06-05 17:40
_Liene_: un Tavos tekstos ir atbilde uz jautājumu, kāpēc dzīves laikā mūsos filosofa vairāk ir vidusskolas gados un pēc tam jau pensijā! Videnē jūra līdz ceļiem un padod tik nīči vai kafku, visu aprīsi un bariņā stundu laikā parciņā aliņu dzerot ar džekies izstrīdēsies, bet pēc tam jau tās praktiskās lietas prātu pārņem un kļūsti par tādu plānu mietpilsoni, uz kuriem līdzīgiem pirms desmit gadiem no augša skatījies!
Tad atliek vien atplestām rokām sagaidīt to brīdi, kad dzīves sīkumi atkal liekas vien dzīves sīkumi... bet , spriežot pēc apkārtējiem, atstājot to laika plūdumam vien, uz to mums vēl pāris gadu desmitus nāksies paciesties :)) #5 2008-06-11 19:55
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
