|
dziesmu un deju svētku ieskaņas gaidās Ilgstošu pārdomu rezultātā, mijoties iekš "Ļeņingrad" bārmeņa pasniegtajam čehu kōzelītim ar pašmāju brengulīti, izkristalizējās visai nopietns apvērsums latviešu mūzikas vēstures zinātnē. Tēma, protams, vēl nav izpētīta pilnībā, tāpēc uzskatāma tikai par metu maģistra darba izstrādei, taču pētījumus noteikti ir vērts turpināt.
Lieta tāda, ka visi fakti un to loģiskā saistība liecina, ka gana populārā muzicēšanas žanra "hiphops" radītāji un tēvi ir latvieši. Kā jau dziedātāju un dejotāju tauta, senie latvieši ar dziesmiņu druvā gāja, gan arī atpūtās. Un, kā zināms, viens no iecienītākajiem latvju tautas izklaides veidiem bez plastmasas leļļu dibenu ziešanas ar sinepēm un pudeles griešanas, ir lēkšana ar maisiem. Tb iekāpj tukšos kartupeļmaisos, savelk līdz padusēm un lec - hip, hop, - kurš pirmais veiks distanci. Un pat nav jābūt eksperimentālās arheoloģijas adeptam lai saprastu, ka šādi lecot maisā akadēmiski pareizi nodziedāt strauja, strauja upe tecēj`, vai še kur līgo priežu meži, ir... nu visai neiespējami. Atkarībā no konkrētā latvju rumpīša karosērijas parametriem, zilbes kārtojās aprautas, lēcienu ritma secībā, piemēram: "Strauja. Strauja! Upe. Tecēj!" Un ja kad sapinās maisā vai uzlēca kaimiņam uz kājas: "Jō!" Īpaši izsmalcinātiem lēcējiem, ar diviem pirkstiem (garo un īkšķi) pieturot kartupeļmaisu pie padusēm, ar laiku izveidojās visai raksturīgi taisni atšauti abām rokām rādītājpirksts un mazais pirkstiņš, kā arī gaitā elkoņi plecu augstumā un plecu pieliekšana uz vienu vai otru pusi, lai saglabātu līdzsvaru.
Taču džuta ir džuta - tas kartupeļu maiss nav no dimanta diegiem austs, dilst. Ar laiku, protams, īstenajiem maisos lēcējiem dziedātājiem maisi pie pēdām izdila un pēdas diemžēl no maisa ārā gan. A kur tu citu hip hop lēkšanai jaunu maisu rausi, ja visapkārt septiņsimtgadu verdzības jūgs, un ap stūriem snaikstās asinskāri baroni, vēlmē nosloksnēt ar pātagu īstena ārieša pakaļu? Nācās to maisu sajozt ap vidu un tenterēt arī ikdienas darbos, ar dziesmiņu. Maisa apakša gan kur virs potītēm stakli veidoja, taču mazliet izdomas, maisa drēbi nokrāso indigo, un reperu (no krievu val. "repka", t.i. "rācenāju" jeb "rāceņu ēdāju", kā senos latvjus nicīgi iesauca cariskās impērijas ierēdņi rusifikatori) eupatnās bikses ar šekumu pie potītēm gatavas. Protams, tajās neaizmuksi no "gotmetāliskā" baronēna (ģermāņu gotu un Livonijas ordeņa metālistu simbioze), kurš spīdzināšanas ķēdēm apkāries, alkst reperi nosloksnēt, taču ar dziesmiņu druvā lēkti makten ērti. Jō! Ozols! Jō!
|
