"Bet dzīvē jau nenotiek tā, kā tu iztēlojies. Dzīve iet savu ceļu. Un tu - savējo.Bet šie divi ceļi nesakrīt. Tā gan... Es jau nemaz tik ļoti negribēju būt laimīga, laimīga ne. Es gribēju...izglābt sevi, jā, izglābt sevi. Bet pārāk vēlu sapratu, uz kuru pusi ejams, - sapratu, ka jāseko iekārei, vēlmēm. Visi domā, ka viņus izglābs kaut kas cits: pienākums, godīgums, labestība, taisnīgums. Nē. Izglābt var tikai iekāre. Vienīgi tā ir patiesa. Ja tu seko savai iekārei, tā tevi izglābs. Bet es to sapratu pārāk vēlu. Ja dzīvei dod laiku un brīvu vaļu, tā sametas dīvainās, neatpiņķerējamās cilpās, un tad tu vairs nevari neko vēlēties vai iekārot, sāpīgi nesavainojoties. Tas visu saposta. Vairs nav iespējams aizbēgt. Un, jo dedzīgāk tu pūlies izrauties, jo ciešāk sapinies dzīves tīklā. Jo niknāk pretojies, jo sāpīgāk savainojies. No šī tīkla nevar izkļūt. Bet es, kad bija jau par vēlu, sāku iekārot. No visa spēka. Un sagādāju sev tādas sāpes, kādas tu nevari iztēloties." /A.Bariko "Okeāns. Jūra"./

Zinu, kas ir kaislība, iekāre, bauda, kas savijas kopā ar mīlestību. Bet tas pieder pagātnei. Un reizēm nesaprotu, vai darīju pareizi, ka atteicos, ka necīnījos. Laikam jau tāda mīlestība, tāda iekāres sakritība spēj būt tikai reizi dzīvē. Tagad ir palicis tikai dzīves tīkls un sāpes...