16.07.92. 16:54

Ādamam...

Visu laiku es Tevi nesapratu, kāpēc Tu izvēlējies Ievu, kāpēc nepaliki kopā ar Dievu?

Šodien sapratu, Tu nekad nespētu viņu aizmirst, Tev satumsa diena, jo starp jums jau stāvēja nāves ēna – Ievai jāmirst...

Tavai Ievai, ar kuru kopā Tu pavadīji laimes pilnos mirkļus Ēdenes dārzā, kuru Tu mīlēji kā savus paša locekļus, savu miesu, jo Viņa bija kauls no Tava kaula un Tu Viņu saprati un jums bija labi. Tu rotāji Viņu ziedu vainagiem, Tu sameklēji Viņai skaistākos augļus, Tu klausījies Viņas balsī kā mūzikā un Viņas smiekli bija dzidrāki par strauta čalām norā un tie darīja Tevi lielu  un Tev bija labi.

Šķita, laime nekad nebeigsies, Tev likās, ka eņģeļi un Tēvs pārspīlē briesmas, kas jums draud. Šeit taču bija tik labi, Ieva visu laiku atradās Tev līdzās, Viņa Tevi mīlēja un savus jaukākos smaidus sniedza Tev kā Tu viņai ziedus. Viņai bija tik jauks un piemīlīgs raksturs. Viņa ne soli neatkāpās no Tevis, jo Tu Viņai esi viss, gandrīz viss. Uz Dievu un Kristu Tu neesi greizsirdīgs, Tu šīs jūtas vēl nepazīsti, Tu mīli Dievu un priecājies, ka arī Ieva Viņu mīl. Dievs, Kristus, eņģeļi un Ieva ir kopā ar Tevi un Tu esi drošs.

Un tad šī nelaime.

Tu pacel savas acis no darba un vēlies aicināt Ievu, lai Viņa paskatās, ka Tev šoreiz labi ir paveicies un šis krūms, kura zarus Tu tikko pārcilāji, tā izskatās daudz jaukāk, bet nemiers, kuru Tu vēl nepazīsti, jau Tev taisās, kā vecam paziņam, uzlikt savu dzelžaino roku.

Tu uzdod sev jautājumu – Kur ir Ieva? Viņa nestāv Tev aiz muguras, vai tepat netālu aiz rožu krūma, Tu Viņu neredzi. Tu pasmaidi – Ak , Tu viltniece, noslēpies atkal. Tev gan šī jaunā rotaļa nepatīk, kuru nesen Tava Ieva izdomāja, jo tā ienes kaut ko tādu, kam Tavā prātā vēl nav nosaukuma. Tu nezini, ka tas ir nemiers, satraukums. Tev šīs jūtas ir svešas, biedējošas, bet Tu par to nebēdā, jo esi pārliecinājies, tās neko ļaunu nedara un pēc tam Tev Ieva šķiet pat skaistāka un iekārojamāka.

Tu ej Viņu meklēt, bet neatrodi, vīģu lapenē nav , pie strauta aiz rožu krūma arī nav, tad pēkšņi Tu saklausi Viņas balsi dārza vidū un brīnies ar ko gan Viņa tur sarunājas? Jūs nekad ne ar vienu vēl katrs atsevišķi neesat runājuši. Vai kāds eņģelis no Tēva būtu šurp atnācis un runātu ar Viņu? Tu steidzies turp un te jau ir Ieva , Viņa  nāk Tev pretī smaidīdama un SATRAUKTA. Tu Viņu tādu redzi pirmo reizi, šī Viņas pārvērtība Tevi mulsina un tad Tu ieraugi TO, ko Viņa tur savās rokās – NĀVE.

Tu ātri domā – Vai Viņa būtu no TĀ  ēdusi? Atbildi Viņa pasaka pati un Tu redzi auglī divu skaistu zobu rindu paveikto. Tev saskrien acīs asaras, Tu nespēj saprast šo domu, Tu viņu dzen prom –Nē!, Nē...tas nevar būt... Viņa nedrīkst MIRT!!!

Ieva Tev dedzīgi kaut ko stāsta par čūsku, par to, ka tā runājusi, Tev viss jūk galvā...Tu domā – kāda čūska, ko viņa teica, kāpēc Ieva šeit stāv ar to aizkosto augli, kāpēc Viņa vēl ir dzīva un kā tas būs, ko Tēvs teica MIRT... Tas būs tā kā nekad Viņas vairs nebūs, es nekad Viņu vairs neredzēšu, savu Ievu, tad labāk arī es  MIRŠU,   lai arī  es pazustu kā nekad nebūtu bijis, jādara tas ātri, lai Viņai vienai nebūtu bailes MIRT, visur esam bijuši kopā, tad kopā arī MIRSIM.