Tu!
Tu esi!
Tu vienkārši esi un ar to man pietiek. Tagad.
Toreiz, man vajadzēja daudz spēka un daudz... uzticēšanās?..., lai tevi pielaistu sev klāt, ielaistu savā dzīvē, ļautu ieskatīties manas dvēseles tumšākajos kaktos. Ļautu saprast mani. Mani visu. Manus darbus, manus nedarbus, manas sāpes un ilgas.
Tu tuvojies lēnām, uzmanīgi. Man bija bail. Bet es ļāvos. Es jutu, ka varu tev ticēt un uzticēties.
Katrs cilvēks, ko mēs satiekam savā dzīvē, mums kaut ko dot. Cits vairāk, cits
mazāk.
Katrs cilvēks, ko mēs satiekam savā dzīvē, mums kaut ko atņem.
Kāds atnāca un izrāva no manas dvēseles stīgu, lai tā vairs nebūtu tik skanīga.
Tu atnāci un devi man stīgu, uzskaņoji to tā, ka mana dvēsele skan tā, kā varbūt nekad iepriekš nav skanējusi. Mūsu dvēseles spēlē vienu melodiju...
Tu sēdēji un raudāji. Asaras ritēja pār taviem vaigiem, bet es smaidīju un teicu: Rimsties! Tā nevajag.
Bet mēs abi zinājām, ka tā vajag. Tu ļāvies. Es ļāvos. Mēs abi atļāvāmies būt vāji. Prom no citu acīm, savā pasaulē, kur mājo izmisums un bailes, bet mēs jūtamies droši, jo mūs sargā mīlestība. Silta, nevainīga, neko neprasoša mīlestība. Tā baro mūs ar savu siltumu un pilnību.
Es tagad zinu, ka nenosalšu aukstā ziemas naktī, jo Tu sargāsi mani. Tava mīlestība mani sargās. Lai kādi attālumi mūs šķirtu, es tomēr zinu, ka esi man blakus. Tepat. Rokas stiepiena attālumā...
Teikt paldies par to, ka esi, būtu banāli. Bet es teikšu-
paldies, ka atļāvies būt nekaunīgs un ienāci manā dzīvē! Paldies, ka pieņem mani tādu, kāda esmu- riebīgu, kašķīgu, spītīgu, nepacietīgu, neiecietīgu...!
Paldies, ka ļauj man būt pašai un neliec kaunēties par to!
PALDIES, mans draugs, ka esi!
|
