Rokoties pa veciem failiem atradu ŠO..., kādreiz domāju kā rodas anekdotes un tad uzradās ŠIS...

Varde un čekas aģenti.

... peļķē tupēja Varde. Gāja garām Ezis.

- Čau, Varde - tupi?

- Tupu...

- A, ko tupi?

- Bet ko tad, lai  dara?

- Stāvi...

(paraustījis plecus, atteica Ezis un aizskrēja tālāk savās darīšanās)

Pēc mirkļa garām gāja Zaķis.

- Sveika Varde, ko tad tu tur dari?

- Stāvu...

- A, kāpēc stāvi?

- Bet ko tad, lai  dara?

- Tupi...

- Es jau tikko tupēju.

- Un cik tad iedeva?

- Ko tad?

- Gadus.

- Kādus gadus, tepat vien peļķē tupēju...

- Nu, i muļķe, būtu labāk padomājusi kā tikt uz zaļā zara.

(sarūgtināts par sabrukušajām cerībām uzzināt kaut ko jaunu, satriecošu, norūca Zaķis, un devās prom atrast ko citu, viņa ievērības vairāk cienīgu)

            Vārna tikko bija veiksmīgi privatizējusi gabalu siera un mocījās ar problēmu - tūlīt to ēst, vai arī lidot ar visu līdz ligzdai. Kā vienam, tā otram variantam bija gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Risinādama šo dilemmu, tā pēc inerces turpināja lidojumu, kad viņas uzmanību piesaistīja koks.

 Hm, parasts koks - nodomāja Vārna, taču dzīves pieredze neļāva šo domu atstāt bez ievērības.

Kaut kam tur ir jābūt - labi pazīdama sevi, ar pašapziņu nodomāja Vārna. Kaut gan šis mirklis zināmo apstākļu dēļ nebija pats piemērotākais pētījumiem, viņa tomēr nolēma paskatīties uzmanīgāk. Un tad viņa to ieraudzīja. Aiz pārsteiguma tai mute palika vaļā.

            Lapsa, izdzirdējusi spārnu vēdas, pacēla galvu un ieraudzīja VIŅU. TAS bija liels gabals. Lai neaizkavētu sevi ar liekām domām, piemēram - kur Vārna TO dabūja , vai - kā, lai atņem viņai TO , Lapsa ķērās uzreiz  pie pašas galvenās - kaut nu TAS viņai izkristu. Un šajā mirklī tad arī norisinājās jau iepriekš aprakstītie notikumi.

            Lapsa saķērusi To zobos, guva materiālu apstiprinājumu, ka Tas tiešām ir SIERS un pat ir drusku lielāks kā sākumā izskatījās. Viņas pilnīgo laimi aizēnoja tikai viena doma -  Vai nu esmu kļuvusi par ekstrasensu, vai arī steidzīgi jāapmeklē psihiatrs, taču šo domu Lapsa nolēma domāt vēlāk, un Vārnas rūgtās pieredzes mācīta, nolēma sieru tālāk nest vēderā.

- Ko tad tu te dari?

(nolaidusies blakus Vardei uz zara, pat lāga neatvilkusi elpu, izšāva Vārna, ar vienu aci vērodama, kas notiek ar viņas bijušo īpašumu)   

-Sēžu...

- Kāpēc kokā?

- Tāpēc, ka zars.

- Un tad?

- Zaļš.

- Kas ir zaļš?

- Nu zars, protams.

            Vārna nebija muļķe, ja kādam varbūt radās šāds kļūdains priekšstats.

- Tikt uz zaļā zara vēl nav nekas, bet noturēties un palikt uz tā , lūk tā jau ir māksla.

(Dziļdomīgi noteica Vārna un pievērsās praktiskākām lietām, jo novērojumi apstiprināja viņas pašas pesimistiskākās prognozes un proti: - Lapsa bija izsalkusi un SIERS nebija pietiekoši liels.

Līdz ar to pašsaprotams bija secinājums - diez vai būtu vērts laisties lejā no koka kaut ko vēl saglābt.

Interesanti, vai TUR vēl palika kaut kas?

(Šī doma rosināja Vārnu pamest patīkamo sabiedrību un uzņemties nepatīkamās dzīves ikdienas rūpes.

            Pie peļķes nolaidās Stārķis. Uz acumirklīgiem panākumiem viņš nelika lielas cerības, lai gan vizītes pēkšņums nereti deva tīri labus rezultātus. Peļķe nebija liela un ūdens tajā bija pietiekoši dzidrs, lai nezaudētu cerības un ķertos pie lietas.

- Kur gan tā Varde palika?

(Pie sevis noteica Stārķis un nodomāja)

Kad lidoju pāri skaidri redzēju to tupam peļķē.

(Lai gan atbildi viņš necerēja saņemt, tomēr tas sadzirdēja)

- Esmu šeit.

(Lai gan ilggadējā prakse nonāca krasā pretrunā ar tikko dzirdēto un it sevišķi ar to no kurienes nāca šī atbilde, Stārķis tomēr nolēma riskēt un  uzticēties savām ausīm, pacēla galvu un gandrīz apsēdās)

- Ko tad tu tur dari?

- Sēžu un domāju.

- Ko tad tu domā?

- Vai nu es esmu stulba, vai arī jūs visi esat čekas aģenti. Kuru vien satieku visi grib zināt, ko es daru....