DZĪVE DZEJĀ

Es rakstu savu dzīves stāstu dzejā,
Tik strauji mainās tērpi šajā sapņu dejā.
Aust brīnumrīts, man sniedzot dārgu balvu,
Bet nakts nāk smaga, tumšos murgos plosot galvu.

Mēs putekļi, kas tikai mirkli mīt starp citiem,
Nāks laiks, kad visas viltus maskas pēkšņi kritīs.
Tad dvēseles kā baltas dūjas gaisā tiksies,
Bet zemes dzīve tikai tukši maldi liksies.

Tu ceļinieks, tāpat kā es un arī viņi,
Viss mūžs kā nebeidzama mīkla, ko mēs minam.
Un tikai daži vārdi, mīlestībā teiktie,
Vēl sirdīs mirdzēs, dzīves gaitas beidzot.

Mūs pacels maigi enģelis uz savām rokām,
Būs beidzies sāpju ceļš, un gals būs mokām.
Kā sveces izdziestot, mēs lēni izgaisīsim naktī,
Vien sirdīm pukstot vēl joprojām vienā taktī.

C Mans dzejolis