|
|
Burve77 dienasgrāmata
| Otrdiena 15-01-2008 11:45 |
|
14 |
Pameita noģērba arī pārējās drēbes un norāva Mežasunim kreklu.
?Nu, ko stāvi? Tu nezini, kas jādara?? pameita smīnēja.
Programmētājs domās drudžaini pārlapoja pamācību, kā apieties ar dāmām. Tad viņa sejā parādījās priecīgs smaids: ?Godājamā jaunkundze, vai es varu cerēt uz jūsu patīkamo sabiedrību un pavadīt mazliet laika kopā ar jums?? viņš vērsās pie pameitas.
?Ko tu tur murmulē? Es tak teicu, ka man ir divdesmit minūtes laika! Tu sāksi beidzot kaut ko darīt vai ne?? pameita jau sāka skaisties.
Programmētājs nometās uz viena ceļgala un, saņēmis pameitas nošmulēto roku, to godbijīgi noskūpstīja: ?Vai jūs, cienījamā, vēlētos kļūt par manu sirdsdāmu?? viņš ar pienācīgu cieņu vērsās pie pameitas.
?Ak tu ķēms tāds, ko tu te iedomājies? Viss, man pietiek! Tu esi nevis Mežasuns, bet īsts Mežmuļļa!? pārskaitusies brēca pameita.
?Cienītā, kas jums lēcās? Nevajag tā satraukties!? bailīgi dvesa programmētājs.
?Tu man te vēl batonus ausīs bāzīsi un makaronus karināsi?? Tēlo dumiķi, ko?? pameita bez liekām ceremonijām iespēra programmētājam par kāju, tas no negaidītā sitiena sagrīļojās un novēlās zemē. Pameita pārkāpa viņam pāri kā tukšai vietai un, nokliegusi viņam adresētu izmeklēti skaistu vārdu virkni, aizskrēja lasīt kārtis no kamīna.
Programmētājs bija tā apstulbis no negaidītā uzbrukuma, ka labu laiku tāds pats puspliks nogulēja zemē. Tad viņam kļuva auksti un viņš tomēr piecēlās. Kaut kā saģērbies, berzējot sadauzīto kāju un vaidot, viņš aizvilkās projām.
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
