|
Patīk vai nepatīk, bet jāskatās patiesībai acīs - vasara ir galā, laiks pavisam nemanot un viltīgi ir aizripojis uz priekšu, tik tāds drusciņš ir palicis. Arī es ripoju uz priekšu, neturos pretī.
Kā tas tā sanāk, ka tad kad tu izdomā uzlikt pauzi visai dzīve un plāniem, šie plāni sāk bīdīties uz priekšu bez tavas piepalīdzēšanas? Priekšā tiek noliktas tādas izdevības un priekšlikumi no kuriem būtu neprāts atteikties. Vienīgi ir mazliet bail. Bail no tā ka tas varētu apgrūtināt manu izvēli janvārī - turpināt šo pašu ceļu vai iet pa citu.
Bet vai tādēļ atteikties piepildīt vienu no saviem sapņiem? |
