|
Mirklis, kas maina visu
Viena mirkļa izvēle un tava dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Visu vakaru es skatījos uz viņu un jūsmoju necerot ne uz ko vairāk. Pēc daudziem vīna un šampanieša malkiem es jau sāku kūdīt draudzeni iet uzlūgt viņu kopā ar draugu. Viņa nebija ar mieru lūgt draugu, bet iet lūgt pašu viņai nepietika dūšas, tad nu es samierinājos ar faktu, ka šim vakaram ?favorīts? man jau ir bijis viens pastīdzējis puikiņš, kuru es atstāju zāles vidū līdz ko viņš mēģināja kaut ko vairāk nekā vienkārši dejot un ka vakarnakts dancošana plus šīs nakts vēlās stundas būs pietiekoši. Salasījām mantību un es devos pirmā uz durvīm. Tur viņš stāvēja deju laukuma malā, tāds garš un gaišs savā baltajā kreklā. Es laikam viņam uzsmaidīju un laikam pat pamāju ar roku uz atvadām...laikam. Nedomājot neko sliktu, vienkārši izvilināt no glītā svešinieka atvadu smaidu.
Bet viņš pastiepa man savas plaukstas aicinot dejot. Kad laidos tajā es īsti necerēju ne uz ko vairāk kā uz vienu deju uz atvadām. Bet sekoja vēl viena un vēl viena. Un uz draudzenes jautājumu cik ilgi dejošu jokojot atbildēju cik ilgi viņš gribēs. Viņš gribēja ilgi... Mētelis un somiņa stāvēja nolikti maliņā neprātīgi nedomājot, ka tur tos kāds var nozagt, un mēs tik dejojām un dejojām.
Viņš man kaut ko stāstīja un es kaut ko atbildēju. Jau pirmajā dejā viņš atzinās, ka speciāli nostājies tur lai pārtvertu mani kad es iešu prom. Man glaimoja, ka viņš ir izfunktierējis kā mani apturēt.
- I like the way you dance!
Es dejoju laikam kā nekad, aizmirstot gandrīz visu, gandrīz... Vienā brīdī sajūtu viņa sāļo lūpu garšu. Apmulsu no dažādo un pilnīgi pretējo jūtu gūzmas: man patika, man gribējās, bet nedrīkstēja, jo...
Paskatījos uz draudzeni ? par laimi viņa nebija redzējusi, viņu bija ?paņēmis savā varā? viņa draugs, par nelaimi, ne tik apburošs un skaists.
Drīz vien viņa lika man saprast, ka dodas prom. Lūdzu, lai paliek, jo apzinājos, mana palikšana ar svešu vīrieti, svešā pilsētā var likties aizdomīga. Bet man izdevās viņu aizturēt tikai uz brīdi, un tad viņa aizgāja... bet es paliku, par spīti veselajam saprātam. Viņš gribēja, lai es palieku un es gribēju palikt. Viņš apsolīja mani aizvest uz viesnīcu, jo viņš taču esot džentelmenis. Un tad... es atlaidu bremžu pedāli. Es dzīvoju uz visiem 100! Dejoju, dejoju un ļāvu sevi ... apjūsmot, laikam...
Man pazuda jebkāda nojēga par laiku un telpu un apkārtējiem cilvēkiem. Nolēmu sev uzdāvināt vienu brīdi out of all! Ja vien es būtu zinājusi, ka pati nespēju tā dzīvot, ka nespēju aizmirst!
- I like your lips!
- And I like YOU!
Un mazā dzirkstelīte, kura bija manī no brīža kad viņu ieraudzīju sāka kvēlot un vienā brīdī mēs abi sapratām, ka ir: TOO HOT! To teica viņš un to jutu es.
- It?s hot but we... don?t .?!
- We don?t. Es piekritu.
Tajā brīdī man likās, ka viņš ir pieņēmis par mums abiem to grūto lēmumu, kuru es jau biju sākusi apsvērt savā galvā.
Un es sajutos vēl drošāk. Man nebija jābaidās, ka man neļaus iet, kad es to gribēšu... ja gribēšu.
Nezinu pēc cik ilga laika, bet mēs gājām prom, kā man likās, lai brauktu uz viesnīcu un atvadītos.
Bet apstājāmies pie pēdējā krodziņa ielā, no kura skanēja visai neparasta mūzika. Viņam patika un tajā brīdī man arī. Un tad viņš ierosināja vēl pēdējo glāzi, es no sākuma liedzos, bet tad piekritu.
Krodziņš bija jau galīgi pustukšs, pie letes ?tusējās? pēdējie apmeklētāji un nu arī pašas bārmenes uzvedās visai brīvi, lecot un dziedot aiz letes. Es gribēju sulu un viņš arī, bet pārpratuma dēļ mums atnesa divas alus glāzes. Un bija vienalga. Un atkal mēs dejojām. Dejojām lēnās dejas pie Ramstain mūzikas. Un bija TĀ... ka nav vārdu.
Nezinu cik ilgi mēs tur sabijām, alu neizdzēruši gājām prom. Soļojot uz takšiem neko nedomājot saņēmu viņa roku, jo likās tik jocīgi, ka tikko dejojuši tik tuvu klāt ejam nu vienkārši blakus.
- What are you looking for?
Patiesībā man pat prātā nebija ienācis kaut ko meklēt, bet kad viņš tā pajautāja, tad...
- I ?don?t know. Maybe for ring?
- I don?t wear it.
Tā vienkārši es uzzināju, ka viņš arī ir precēts.
- How long you are married?
- Hei! It?s not our conversation!
- Sorry, you are right!
Nolādētā sieviešu ziņkārība un vēlēšanās izprašņāt. Iekāpjot taksī es nosaucu savas viesnīcas adresi. Mēs braucām klusējot.
Stāvot pie viesnīcas man bija tomēr jāpieņem grūtākais lēmums manā dzīvē. Tur viņš stāvēja ? mans sapņu vīrietis, pietiekoši garš un plecīgs, lai es sajustos maza sievietīte, pietiekoši spēcīgs, lai varētu mani pacelt, ar brūniem matiem, un dievīgām, siltām brūnām acīm un vasaras raibumiem nosētu seju un turklāt vēl SPĀNIS. Nepareizais vīrietis, kura dēļ var visu pazaudēt. Un man bija jāpieņem lēmums. Neļaut viņam noīrēt numuriņu mūsu viesnīcā un neiet viņam līdzi uz viņa viesnīcu.
Viņš teica, ka es varu lepoties ar sevi, bet es nemaz nelepojos, ne tad ne tagad. Man ir tikai bezdievīgi smagi.
Smagi, jo es varbūt nenogaršoju kaut ko vienreizēju savā mūžā, smagi, jo precēta sieviete būdama es vēlējos to nogaršot ar svešu tikko satiktu vīrieti.
Līdz šim es nezināju, ka ir iespējams vienlīdz spēcīgi vēlēties, lai kaut kas notiktu un lai tas nekad nenotiktu. Es gribu viņa vēl, bet tajā pašā laikā gribu atgriezties laimīgā nezināšanā par šo apmātības un kaislības spēku, lai varētu dzīvot savu mierīgo dzīvi kopā ar cilvēku, kurš nebūt nav pelnījis, lai es viņam nodaru pāri.
Es jūku prātā! |
