Par labu auru manā pagalmā rūpējas bezdelīgu pāris ar savām piecām atvasītēm. Ligzdiņa jumta korē nu ir kļuvusi stipri pašaura un tas nozīmē, ka putnēni ļoti strauji pieņemas lielumā . . . un arī veiklībā. Es nenogurdama varu skatīties un jūsmināties, kā bērneļi apgūst iemaņas lidotprasmē. Dažu brīdi vai elpa aizraujas, jūtot, cik tuvu šie noplanē gar galvu, izmetot kādu pārdrošāku loku. Vienam iznāca sajukums navigācijas sistēmā - tas ietriecās korinšu krūmā . . . māte pa to laiku lidinājās apkārt, sekodama līdzi notikumu gaitai. Kad mazais pilots izkļuva laukā un uzsēdās uz jumta spices, māte pielidoja klāt, kaut ko "pateica" un aizlaidās . . .  gan jau pēc barības. Ir tāda sajūta, ka situācijas kontrole no vecāku puses ir neatslābstoša.

 . . . un tā nu es, ar kafijas krūzi vienā rokā un maizīti otrā, stāvu uz kāpnītēm un ieturu brokastis, noraugoties dzīvajā bildē. Nobrīnos, cik piemērotu koka kārti mazie draiskuļi sameklējuši atvērtajās šķūņa jumta sānu durtiņās, kur satupties visiem pieciem smuki rindiņā. Ievēroju, ka pilnā sastāvā viņi izlidojumus netaisa - bet gan jau putniņiem savi noteikumi, vien pašiem zināmi un izprotami. Ik pa brīdim par nesmādējamu uzmešanās vietu ir atzīta arī veļas šņore . . . hi, man jau tas makten patīk - tad  mēs esam tik tuvu vieni otram, ka gribas sastingt , lai neaizbiedētu mazo radībiņu ar kādu nejaušu kustību.

Tā varētu vērot vēl un vēl, un uzņemt pozitīvās enerģijas ilgākam laikam, bet stundenis nepielūdzami steidzas un ziņo, ka laiks doties uz darbiņu. Vēl tikai tā sātīgāk jāpabaro kaķene, lai tai prātā būtu tikai laiska gulēšana saulītē un pilnais puncis nomāktu jebkuru plēsoņas instinktu! . . . vismaz pagaidām, kamēr mazie putnēni paaugas.