Kad uz ielas redzu vīrieti ar alus pudeli rokās, man neviļus šo skatu gribas salīdzināt ar zīdaini, kuram blakus ir piena pudelīte vai mutē knupītis, kas zināmu laiku ir kā bērna saprotama un vajadzīga piedeva. Šis zīdaiņa periods vienam ir īsāks, otram garāks, bet kaut kad tas beidzas. Bet kā ir ar vīrieti? Vai pudele viņam piešķir kādu iekšēju vērtības sajūtu? Vai arī tas ir palīglīdzeklis iedomātai imidža veidošanai? Vai, vienkārši, pudeles saturs kalpo, kā eliksīrs ikdienas nebūšanām? . . . Man tīri saprotami liekas, ja dzērienu izmalko kādā kafūzī, mājas kārtībā vai piknikojot . . . bet pārvietoties ar pudeli??? - to nu nesaprotu! :) . . . Vīrietis tūlīt iebildīs :  bet padzerties, taču, gribas!!! un liksies pat aizvainots, ka tiek aizskartas viņa labsajūtas izpausmes.

Labi, labi - es jau neko . . . es tikai tā paskaļāk šoreiz paužu savas iekšējās pārdomas. Man šie vīrieši liekas NEvīrišķīgi, bet man gribētos, lai viņos būtu ieraugāma vīrišķība - gan stājā, gan rīcībā, gan attieksmē.

 . . . kāds klusībā nodomās :  urķējas jau no paša rīta, piekasās pie vīriešiem . . . ha, princese atradusies! . . . sasapņojusies pēc sava ideālā vīrieša - pareizā, pedantiskā, sterilā.

Nav, nav tā! jasminai nevajag to pareizo! bet kaut kādas vēlmes vai prasības pret otru cilvēku izvirzīt - tas ir tikai normāli! . . . un šoreiz iet runa par vīriešiem kopumā, kurus sastopu ikdienā uz ielas un no kuriem gribas novērsties, nevis aizkavēt neuzkrītoši uzmestu acu skatu.