Dienasgrāmatas (blogi)

evana, 12-03-2007 20:03		2 6
Ir tik dīvaina sajūta, saņemot atzīšanos mīlestībā no cilvēka, ar kuru pirms gadiem septiņiem bijušas romantiskas attiecības (tiesa gan, uz pāris mēnešiem) un kurš tagad jau precējies un audzina dēlu. Tas vīrietis tak joprojām par mani sapņo un atzīst, ka sirdī esot nožēla, ka toreiz nav par mani cīnījies, kad man vēl vējš svilpoja galvā un kā tauriņš lidinājos no viena "zieda" pie otra... Man gan liekas, ka tur vairs labot neko nevar, jo nu jau pati esmu saistījusies pa nopietnam, kā arī nu nemaz negribu kļūt par kāda precēta vīra mīļāko vai, vēl sliktāk, izjaukt divas jaukas attiecības! Var jau, protams, kārtējo reizi pasapņot, kā būtu, ja būtu, - bet atmiņas paliek atmiņas, izlietu krūzi nesasmelt, lai cik liela būtu vēlēšanās (priecājos, ka ne man!) to izdarīt...

Komentāri

Kleopatriina: Tev taisnība, Evana! Kur viņš bija agrāk....Jebkurā gadījumā sieviete, kura kaut vai aiz ziņkārības pakļaujas šāda veida attiecībām, pēc tam jūtas kā māja ar izsistiem logiem. Ar precētiem nevajag...:)

2007-03-12 20:08

silvite: ...bet tā sajūta taču bij forša!!! vēl viena jauka emocija klāt:)))

2007-03-12 22:05

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.