Dienasgrāmatas (blogi)

...pār sirdi pārklājies smags, melns skumju, sāpju un asaru plīvurs.. Šodien aprit nedēļā kā guldīta zemes klēpī mīļā vecmāmiņa.. smagi apzināties, ka laikā kad viņa gulēja slimnīcā un cieta briesmīgas sāpes, mēs nespējām ar viņu aprunāties...viņa nesaprata, ka esam viņai līdzās..es tikai dziļi sirdī glabāju cerību, ka viņa juta mūsu mīlestību un atbalstu, mūsu tuvumu...Nu viņa ir aizgājusi, bet es tam nespēju noticēt...viņa mocījās un es lūdzu Dievu, lai viņš nemoka viņu un paņem pie sevis... taču no tā jau nesāp mazāk...sirds šķiet sarauta tūkstošiem lauskās.. Nav vārdu kas spētu aprakstīt sho tukšuma, zaudējuma sajūtu.....un asaras pār vaigiem rit kā trausli kristāli, kuros atmirdz bezgalīgas ilgas un sāpes par to ko nebija lemts paturēt...