Dienasgrāmatas (blogi)

Tumsa.

Lipīga, bieza tumsa ar mirgojošu atblāzmu kaut kur tur, pašā malā, smacīgajā šejienes gaisa miklumā ? lipīgi siltenā un tajā pat laikā drebuļus izsaucošā...

Purpura atblāzmas.

Liekas, tepat blakus, ar roku aizsniedzamas, vīd apsūnojušas sienas vai klints aprises? nē, tā ir tikai ilūzija, tumsa uzticami sargā savus noslēpumus no tiem, kuri nāk nesaukti?

Vispār, no izredzētajiem tā glabā noslēpumus ne sliktāk, mānot apmuļķotos ar atklāsmes šķietamību.

Duna.

Tāla pazemes duna ? it kā guļoša milža elpa, it kā gigantiskas sirds puksti, it kā Erēba miglā dzirdētos neskaitāmu ēnu bezgalīgās nopūtas?

Līdzeni viļņu šļaksti. Jā, tā nav vīzija ? tā ir upe. Stiksa. Līgani savus viļņus veļ upe, pie kuras ūdeņiem zvēr dievi, ? mūžīgā upe, neredzama un nenovēršama, bez gala un sākuma, un tās krastos savas galviņas liec bālie asfodelu ziedi.

Tumsa. Atblāzmas. Stindzinošs smacīgums. Ūdens šļaksti. Viss.

***

-          ?tu esi šeit, Viltniek?

-          Jā, Valdniek.

-          Tu atkal biji tur? - augšā?

-          ?Atkal? ? tas nav īsti piemērots vārds, tēvoc. Es tagad ļoti reti esmu cilvēku pasaulē. Biežāk par jebkuru no Ģimenes, bet pārāk reti ? Hermejam ? Dvēseļu pavadītājam.

-          Jo vairāk tāpēc gribas dzirdēt jaunākās ziņas par to, kas notiek uz Gejas. Ko teiksi?

-          Neko nomierinošu, tēvoc. Mirstīgajiem ir milzums rūpju un nav laika domāt par Ģimeni ? un es jau sāku domāt, ka aizejot no cilvēku pasaules, mēs paši apcirtām saknes, kuras mūs baroja.

-          Es arī domāju par to, Hermej. Kādreiz cilvēki zināja to, ka mēs ? esam. Pēc tam, kad mēs aizgājām (?Ģimene saka, ka mēs pacēlāmies augšup? ? piebilda Hermejs), viņi vēl ilgi ticēja, ka mēs esam. Bet tagad? tas ir izvērties par pieradumu. Tiesa, krustdēliņ?

-          Jā, tēvoc. Un zini, ko es dzirdēju tur, augšā?

Un Viltnieks smalkā balstiņā iedziedas:

                              Tikai tas ir pelnījis slavu, kurš pie vīna glāzes

                              To, ko atceras, stāsta, vēršoties pie augstsirdības,

                              Bezjēdzīgas muldēšanas un veco ļaužu pļāpu vietā

                              Par to, ka reiz ar dieviem cīnījās titāni, giganti un kentauri?

-          Vecu ļaužu pļāpas, - domīgi atkārto Valdnieks. ? Mēs kļūstam par izdomu, Viltniek.

-          Ja vēl tikai par izdomu, tēvoc! ? ar rūgtumu balsī bilst Hermejs. ? It kā jau nepietiktu ar to, ka nelietis Ksenofans, šo zaimojošo rindu autors, pat nemēģinātu slēpt savu vārdu ? ?Odisejā?, kuru rapsodi dzied katrā pilsētā, vārdi ?cūkgans, dieviem līdzīgais? atkārtojas astoņpadsmit reižu! Astoņpadsmit, tēvoc, ? un  ļaudis smejas?

-          ?un ļaudis smejas, - kā atbalss atsaucas Aīds. ? Jā, smiekli ? tas ir briesmīgs ierocis. Briesmīgāks par zibeni un saindētām bultām? šķiet, mēs patiesi pārsteidzāmies. Novācām Atkritumu novācējus un viņu pēctečus, mēs novācām briesmas, kuras viņos slēpās, taču sagrāvām tiltu starp sevi un cilvēkiem. Atceries, Hermej, kādas viltības mums bija jālieto, lai savāktu Atkritumu novācēju bērnus pie Trojas? Spēkus, kurus mēs iztērējām šim nolūkam, vajadzēja izlietot labāk? Un arī tad vēl mums vajadzēja pastāvīgi iejaukties notikumu gaitā, un tāpēc tika ievainoti Arejs un Afrodīte, ? cilvēki vairs mūsu nebijās! Iespējams, tāpēc, ka mēs nu bijāmies viņus.

-          Atceros, tēvoc. Un atceros arī, kā toreiz Poseidons ar Pamāti pa vienam ķēra un piebeidza tos, kuri izdzīvoja. Un piebeidza arī. Visus.

Hermejs padomā un caur zobiem novelk:

-          Bet tikai Odiseju es viņiem neatdevu!

-          Nu un kur viņš ir patlaban? ? negribīgi painteresējas Aīds. ? Un kur, starp citu, pazudis Amfitrions?

-          Nezinu. Viņi vairs neuzticas nevienam no Ģimenes. Pat man. Un uzskatīja par labāku pazust, paslēpties cilvēku? akmeņu, zvēru vidū ? nezinu! Visi mēģinājumi viņus atrast beidzās ar neveiksmi. Viņi ir tur, starp dzīvajiem, uz Gejas ? bet kur?

-          Mēs nogalinājām laikmetu, - pēc garas pauzes domīgi un skumji saka Aīds. ? Savu laikmetu. Lielu dievu un lielu varoņu laikmetu. Un kad šis līķis sadega sārtā un kļuva par pelniem ? vējš tos izdzenāja un pamestība un tumsa pārņēma Geju? kādreiz ļaudis tā arī nosauks šos laikus ? ?tumsības gadsimti?.

-          Es jau tā arī domāju, ka tu visu labi zini bez manis, ? noburkšķ Hermejs, vīstoties vilnas apmetnī.

Pēdējā laikā viņš kļuvis salīgs.

-          Zinu. Bet gribēju lieku reizi pārliecināties par savu domu pareizību. Pareizāk ? ļoti cerēju to nedzirdēt.

-          Un tagad?

-          Neko. Nu jau ir vienalga ? Gāztie, mēs vai Vienīgais. Kad tu nepazīsti dievu, bet tikai tici viņam ? tad ir vieglāk ticēt Vienam, nevis daudziem. Mēs sev aizliedzām parādīties cilvēkos, aizliedzām sev ķildoties ar viņiem, mīlēt viņus un ienīst, mēs izvairījāmies no daudzām rūpēm un briesmām, bet tuvu ir diena, kad mēs nespēsim atvērt Dromosu, lai nokļūtu uz Gejas pat tad, ja ļoti to vēlēsimies.

-          Bet Hēraklam līdz šim brīdim ziedo, ? it kā nevietā piezīmē Hermejs.

-          Kuram? Tam? ? precizē Aīds. Vai??

-          Tam, tam, ? pamāj Hermejs. ? Kurš Olimpā.

-          Viņš joprojām ir tāds pat?

-          Kas viņam notiks? Vesels, kā bullis, un tikpat truls. Varoņdarbus atceras, bet apgalvo, ka paveicis tos viens pats! Gigantomāhiju (Hermejs saviebjas) atceras slikti un visu laiku dēvē to par ?Lielo cīņu?. Bet par  to, kā viss bija patiesībā, negribēja ne dzirdēt. Pagriezās un aizgāja. Labi vēl, ka pa ausi neiekrāva ?

-          Brāli savu viņš atceras?

-          Ar grūtībām. Bija, saka, man brālis, laikam par Ifiklu sauca? bija un izbija. Un kur pazuda ? neatceros. Nomira laikam.

-          Un tēvu?

-          Viņš taču par savu tēvu uzskata Zevu! Es reiz tikai ieminējos ? knapi paspēju pamukt tālāk no grēka! bet Ģimene ir laimīga ? viņus tāds Hērakls apmierina?

-          Par ēnu viņiem neko neteici?

-          Par ko gan tu mani uzskati?, ? apvainojas Viltnieks.

-          Tas ir pareizi. Nav vajadzīgs. Galīgi nav vajadzīgs, lai Ģimene uzzina, ka es vairs nejūtos šeit pilntiesīgs saimnieks. Valdnieks.

-          Tu?!

-          Es, Hermej, es? Tāpēc, ka ēnu valstība ? tas esmu Es, Valdnieks, Aīds, Vecākais? Bet no tās dienas, kad šeit parādījās Hērakla ēna, es vairs neesmu Es. Es ? tas ir ? Es un Viņš. Tāpēc, ka viņš nezaudē atmiņu! Viņš dzer no Lētas, simtiem reižu iet garām Baltajai Aizmirstības klintij un atceras visu! Vai tu neesi aizmirsis, Hermej, kā mēs brīnījāmies, kad pēc Ifikla nāves tu nespēji atrast viņa ēnu uz Gejas?!

-          Neesmu aizmirsis.

-          Nu un tagad? ir divas ēnas. Divas ? bet tajā pat laikā ? viena. Vai varbūt divas? Es pinos minējumos. Un tu neesi redzējis, Hermej, kā viņš savāc viņus visus ? sava laikmeta ēnas ? Orfeju, Kastoru, Alkmēni, Megaru, Linu, citus? Menets, mans gans, Keitonīma dēls, bez ierunām atved kārtējo melno govi un palīdz nest upuri ? un pēc tam stundām sēž kopā ar atdzimušajām, atmiņu atguvušajām ēnām, klausās to sarunās? Es redzēju ? aiz viņu mugurām, blakus stopniekam Ifitam, vienmēr stāv vēl viena ēna, tikpat slaida un augsta, bet tā nekad nenāk pie uguns ? pat tad, kad atnāk Medūza, Hērions?

Tici vai nē, Viltniek, - bet es ne reizi neesmu mēģinājis iejaukties! Es nespēju. Tas ir pārsteidzoši, tas ir dieva necienīgi, bet vainas sajūta ir briesmīgāka par jebkuru man zināmo lāstu!..

          Purpura blāzmas sašūpojas un nobālē.

          Dižā Upe aiztur elpu.

          Klusums.

-          un vēl, man liekas ? zēns arī nav zaudējis atmiņu. Vismaz daļēji, - piebilst Aīds.

-          Lihass? Kāpēc?

-          Nezinu. Varbūt tāpēc, ka viņš ne soli neatkāpjas no Hērakla ? kā neatkāpās no viņa tur. Varbūt tāpēc, ka mīlēja viņu vairāk par mums visiem un piedeva pat savu nāvi.

-          Mīlēja ? vairāk par visiem?

-          Tev taisnība, Hermej. Vairāk par visiem ? izņemot vienu. To, kura nekad šeit, Aīdā, nebūs. Izņemot tēvu.

Pēc tam viņi ilgi sēž un klusē, nebilstot ne vārda.

-          un tomēr es nevaru saprast, kāpēc Hērakls ir saglabājis atmiņu! ? pēkšņi pa celi uzsit Viltnieks. Nezinu, kas viņam būtu labāk, bet saprast ? nespēju! Kāpēc tā ir sanācis, Valdniek? Tāpēc, ka viņi ir divi? Vai arī tāpēc, ka viņš ? tā ir dieva ēna?

-          Varbūt, Hermej. Viss var būt. Bet tu labi pateici ? dieva ēna? Vai mums ir ēnas, Viltniek? Klusē?

-          Klusēju.

-          Un pareizi dari. Ja tas Hērakls, kurš patlaban dzer nektāru Olimpā, pieguļ Hēbu un atceras tikai to, kas palicis ļaužu atmiņās, mītos un leģendās ? bet viņš atceras tikai to! ? tad varbūt cilvēki padarīja viņu tādu? Bet patiesā divu brāļu ? Ifikla un Alkīda ? atmiņa ir šeit, Erēbā, un uz mūžiem? Un tieši tāpēc viņu ēna neko neaizmirst?! Bet tad es sev jautāju ? cilvēki radīja sev jaunu dievu, vārdā Hērakls un pacēla to Olimpā. Un tad es jautāju sev vēl, Hermej ? kurš ir radījis mūs?!

-          Kā ? kurš?! ? Hermejs gandrīz noveļas no akmens, uz kura sēdējis, - nu gan tu, tēvoc, pateici! Ūdeni no Lētas sadzēries?! Urāns, Geja, titāni, pēc tam ? jūs, vecākā paaudze, vēlāk ? mēs, jūsu bērni?

-          To es atceros, ļoti nopietni saka Aīds. ? Bet ko tad, ja nav bijis ne Urāna un Gejas, ne Krona un viņa sievas Rejas, ne alas Krētā, ne Titanomāhijas? nav bijis nekā no tā visa! ? Aīda balss iedunas. - Ko tad, ja to visu ir izdomājuši cilvēki, ko tad, ja viņi ir radījuši mūs ? tādus, kādus mēs esam, kādus  sevi apzināmies?! Ko tad, ja viņi MŪS IR RADĪJUŠI?! Ko tad, ja taisnība ir tāda, nevis tā, ko mēs atceramies?!

Hermejs satriekti klusē.

-          vispār jau tie ir tikai mani pieļāvumi, nopūšas Valdnieks, ? un, visticamāk, mēs nekad neuzzināsim, kā tas viss ir īstenībā? kas ir radies vispirms ? cilvēki vai dievi? Jebkurā gadījumā mēs esam tādi, kādi esam un patlaban esam atkarīgi no  mirstīgajiem, bet viņi no mums vairs nē. Gandrīz vairs nē?

-          Un kā ? nav nekādu cerību? ? klusi jautā Hermejs.

-          Cerība? ? rūgti vīpsnā Aīds. ? Tu runā kā mirstīgais, Viltniek. Un tieši tāpēc cerība vēl ir. Tev. Bet citiem? nezinu. Iespējams, mūsu pēdējā cerība ? tas ir viņš. Hērakls. Tas, kurš ir šeit. Tas, kurš ir saglabājis patieso atmiņu. Tātad kāds vēl atceras īsto Hēraklu. Un kopā ar viņu, atceras mūs. Īstus. Tomēr ne jau velti runā, ka Hērakls līdzīgi dieviem turēja debesis. Un tur arī patlaban, Hermej.

-          Ja viņš gribēs aiziet, Kerbers viņu izlaidīs, - Viltnieka balss ietrīsas. ? un, kulstot čūsku, kura viņam ir astes vietā, muļķa suns to pavadīs līdz Tenaras zemesragam.

-          Pavadīs, - pamāj Aīds. ? tikai viņš nekur neies. Tu viņus esi redzējis?

-          Viņus?

-          Skaties.

Purpura mijkrēslis izbālēja un tālu priekšā iezīmējās gaišs plankums.

Izeja.

Izeja dzīvo pasaulē.

Un palsajā pirmsausmas dūmakā, uz šī bālā plankuma fona, no kura staro nespodra, neskaidra un nepārliecinoša gaisma, kļūst skaidri saskatāmas triju figūru kontūras.

Pavecs vīrietis līdz caurumiem nonēsātā lauvas ādā ir uzlicis roku uz nekustīgā elles suņa vidējās galvas ? un viņa siluets viegli dubultojas un trīsuļo, tā arī neļaujot izprast līdz galam ? viņš ir viens vai tomēr ? viņi ir divi?

Pie vīrieša kājām sēž stūrains jauneklis un domīgi ber kaut ko no saujas saujā.

Smiltis?

Pelni?