Dienasgrāmatas (blogi)

kurkurmiitis, 15-12-2006 17:39		3 12
es redzēju zēnu, viņš bija visai neparasts, citi skrēja uz dejām, gāja mēnesnīcā vinš audzēja stādu par viņu smēja -dīvainis, nesaprasts bet tas klusēja, ar smaidu, ar krūzi rokā stādu lēja, kas nu jau par puķi viņa gādībā kuplot spēja.. nežēlojot no sevis nekā mīlot, nevis sevi upurējot, ..un brīdī, kad puisis aizmidzis bija, Tā uzziedēja!! tik krāšni tās ziedi, un reibinošs aromāts.. brīnums, kas spēja noburt ikvienu, raisījās pumpuri lēnām kā sarkstot, par savu pārdrošību.. izbrīns visapkārt un klusums tik dziļš, sirdspukstu atbalss simfonija vairs mierā nevarēs dzīvot tie, kas to kaut mirkli ieraudzīja.. .... bet viņš..zēns miegā klusi, ar puķi sarunājās.. zināja viņš, viņa lolotā puķe raudzījās, uz visiem samulsusi. bet viņs par to sapņot nepārstās..

Komentāri

lechot: Skaists stāsts dzejā...:)

2006-12-15 17:41

Liela_puke: Mjā....man to bija tā savādi lasīt....:) Smuks jau patiesi :)

2006-12-15 19:28

kurkurmiitis: ..starp miljoniem citu tik viena Tu,
spēj manī nemieru raisīt,
soli pa solim
kaut pa vienam vien,
katru dienu,
mes ejam viens otram pretī..

2006-12-15 22:21

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.