|
&nb
sp; * * * * *
Tad, kad ārā rudens staigās,tad, kad naktīs lietus līs,
Tevi reizēm smeldzīgs nemiers mani atcerēties dzīs.
Aizskanēs līdz tavām ausīm mana apklususī balss,
Aizplūdīs līdz tavām acīm manu matu vilnis palss;
Tavas gludās,baltās rokas atšķirs iedzeltenās lapas,
Kuras daļu mana mūža dzejā pārkausētu glabās.
Tagad man vairs nebūs steigas, tagad varēšu līdz rītam
Stāstīt tev, no kādiem ziediem mani vainagi bij vīti ...
Klusi sārta spuldze staros, ārā iegaudosies vējš,
Un no tavām krūtīm pēkšņi izlauzīsies žēlums spējš...
Neskumsti par mani, labā,- kādēļ tavi pleci trīc?
Tici, visā manā mūžā it nekas nav nepelnīts...
Tikai piedod, ka tev reizēm skarbi vārdi jādzird bija,-
Ne jau tavas mazās rokas manu prieku izkaisīja;
Atglaud sev no pieres cirtas, pašķir jaunu lapaspusi,-
Tu ar mani kopā esi katru rindu izcietusi.
/ Ā. Elksne /
|
