"Sunītis bija viens, un lai gan bieži viņam apkārt bija citi suņi, viņš tomēr bija viens. Sunītim nebija saimnieka ? stipra un uzticama cilvēka, kura dēļ būtu vērts luncināt asti, smilkstēt un kura dēļ būtu vērts dzīvot. Magone sunītim sacīja: ?Nebēdājies. Tu nevari iedomāties, cik tu man esi dārgs un vajadzīgs. Tu esi brīnišķīgs ar to vien, ka tu esi ? tieši tāds un ne citādāks. Es tevi mīlu, sunīt. Vai tu esi pamanījis, cik apkārt viss ir brīnišķīgs, jauks un mīļš? Šie kalni, šis ceļš, šis lauks! Atver savu sirdi, un tu redzēsi, ka vari mīlēt katru zāles stiebriņu, katru smilšu graudiņu, katru rasas pilieniņu. Vai redzi, kāda saskaņa valda dabā? Kā pūš vējš, slīd mākoņi, un kā tos ar saviem stariem rotā saule? Tas ir tāpēc, ka visu caurauž mīlestība. Arī starp mums ir neredzamas mīlestības saites. Jūti? Tu man esi ļoti, ļoti dārgs. Es vienkārši skatos uz tevi un esmu laimīga. Laimīga par to, ka tu esi un ka tu esi šeit.?
?Mūsu sirdis runā viena ar otru, un nekāda valoda nav vajadzīga. Es reibstot skatos tavās acīs, un tās pasaka visu. Vējš kustina tavu spalvu, un tieši tāpat kustas manas lapas. Neviens visā pasaulē man nav tik tuvs....?
Sunītis sacīja: ?Mana mazā, mīļā magone! Paldies par šiem skaistajiem vārdiem. Tas bija jauks brīdis, un es gribu kaut ko pateikt arī tev. Tu gribi mīlēt visu un visus, bet tava sirds ir par mazu, un tāpēc tā tik ļoti sāp. Tu līdz neprātam iemīlies putnā, kas laižas tev pāri, bet jau nākamajā mirklī tu esi viņu aizmirsusi. Tavas mīlestības stars skrien uz visām pusēm, bet nekur nekavējas ilgi. Tikko tas sāk kādu sildīt, tu to atrauj. Un sāp tev, jo tu nespēj visus mīlēt. Un daudzreiz vairāk sāp citiem, kuri ir noticējuši tavai mīlestībai un pazaudējuši to. Ja tu esi tik mīloša un laimīga, tad kāpēc uz taviem sārtajiem vaigiem tik bieži ir asaras? Nevis rasa, bet asaras? Tāpēc, ka tev trūkst tietieši tā paša, kā trūkst man. Kaut kā īsta. Uzticama. Kāda, kurš tevi saprastu līdz galam....?
(R.Berzinskis) |
