Dienasgrāmatas (blogi)

kurkurmiitis, 31-05-2006 02:40		3 7
Tu iemācīji man sapņot iet pa slidenu ledu aizvērtām acīm ieklausoties Tavā elpā sajutu drosmi doties ceļā kādā brīdī,tik uz mirkli Tu sajuti bailes un godīgi,arī man sāka ļodzīties ceļi ne jau tāpēc,ka varētu nokrist arī agrāk tā ir bijis gāju un priekšā sajutu sienu caurspīdīgu,vieglu,bet tik stipru cauri tai mūžam man netikt un visvairāk man bail atpakaļ doties kur viss tik pazīstams,bet tik svešs atpakaļ tumsā cilvēkam,kas redzējis gaismu mirkli uzzibsnot,bet priekšā šī sasodītā siena nenokārt galvu..beidzot kādreiz varbūt Tu arī sapratīsi..izdzirdot smilkstot suni pie kājām glaužoties lietū un vējā nedrīkst tādu žēlot,ja nevari līdzi sev ņemt dāvājot prieku..bet nu jau par vēlu tā skatiens Tev mūžīgi sekos ..nedrīkst ļauties būt vājai.. ..... iemērkšu pirkstus ar zvaignēm piebirušā glāzē vēl samulsis,bet nu jau ar smaidu notraukšu pāri pierei plaukstu vai redzi man mirdzumu sejā..? un sapņodams tālāk iešu.. ne čīkstēt vai raudāt skriešu vecs pielipis dungājiens galvā par Lapsu un Mazo Princi par viņa ērkšķaino rozi /kaut kā taču jāsargā sevi/ meklēšu stikla kalnu kaut paguris,zirgu es triekšu brīžiem lejā,tad atkal augšā mērķi sasniegt es steigšu lai tikai apstājas nava jo apstāties-nozīmē slīdēt lejā ..bet es jau smaidu..

Komentāri

sarma7: Lai Tev izdodās!! Veiksmi Tev!:)

2006-05-31 07:10

alvine: ..bet es jau smaidu.. ... - jā tā tiešām ir labi, gaiši, ar pārliecību...... forši!!!

2006-06-08 23:38

enn: =))

2006-06-10 12:52

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.