|
Lasu "Sestdienā" rakstu par kāpšanu Elbrusā. Atceros, ka skolas laikā ģeogrāfijas skolotājs radīja bildes, ka esot bijis pie Elbrusa. Oho, noteicu! Neatceros, cik augstu viņa grupa kāpa, bet tad manas domas bija-cik tas ir augsts kalns. Tagad lasu un izlasu pavisam citu- cik lielas grūtības jāpārvar, lai tiktu augšā. Kā jākāpj pa eatpiem, lai organisms pierastu pie retināta gaisa, pie skābekļa trūkuma, kā aizpamast acis, utt. Manā šodienas vērtējumā šāds kapiens ir kaut kas vēl fantastiskāks. Ne jau skaistuma dēļ, nē. Bet tas, ka tur cilvēks iemācās tikt galā ar savām vājībām, vienlaicīgi pārbaudot savus spēkus, savas iespējas. Stāsta, ka cilvēki, kuri kāpj kalnos ir patiesāki, ar pozitīvu domāšanu, nav sīkumaini, harmoniskāki. Viņi iemācās atšķirt svarīgo no nesvarīgā, ne tikai darbos bet arī domās... |
