|
Tikko izlasīju "Zintniekā" un man gribas parakstīties zem šiem vārdiem, tik patiesi tie liekas...
"Dzīve ir progress, un, ja mūsu senči kaut ko nav varējuši tik labi kā mēs, tad viņi to uzlikuši par pienākumu mums. Un kurš no mums negribētu būt savu senču cienīgs mantinieks? Ja kāds tomēr grib mantot tikai senču materiālās vērtības, bet atsakās no viņu garīgā mantojuma, no viņu ilgu piepildīšanas, tad tāds ir savu senču zaimotājs. Mēs tādā kārtā zaimojam ne tikai savus dzimtas senčus, bet arī savas tautas senčus, jo katra cilvēka dzīves jēga ir arī visas tautas dzīves jēga. "
"Ko savas tautas mūžības labā esam darījuši mēs latviešu vecākā un arī jaunākā paaudze? ...Gandrīz neko. Nenoliegsim, ka Latvijas pastāvēšanas laikā mums bija augsti attīstīta materiālā un garīgā kultūra, mums bija greznas un staltas skolas, gludi asfaltēti ceļi, plašas biedrību ēkas, grandiozi tilti, mēs izdevām daudzas grāmatas, laikrakstus mums bija gandrīz viss, tikai mēs gandrīz nekā nedarījām, lai veicinātu savas tautas pieaugumu. Tā turpinoties, mums jau drīz vien nebūtu bērnu, ko laist staltajās skolās, mums nebūtu latviski runājošu cilvēku, kas staigātu pa asfaltētajiem ceļiem, kas lasītu laikrakstus un grāmatas... Maz pamazām mēs tuvotos iznīcībai. (..) Latvijā katra trešā laulība palika bez bērniem vispār. Un vislielākie tautas kaprači dzīvoja Rīgā... "
"Savā laikā arī Jūlijs Cēzars vērsās pret ļaudīm, kas nekā nebija darījuši tautas dzīvā spēka vairošanai. Viņš ironiski jautāja: «Kas tie par ļaudīm, kas staigā ar suņiem un mērkaķiem? Vai bērnu viņiem nav?» " |
