:))))Paldies par atbalstu! Izrādās man tomēr IR DRAUGI! :)) Tālu, bet uzskatīja par vajadzīgu man piezvanīt un apjautāties, kas noticis un kā es jūtos. Tā ir tāda frantastiska sajūta, ja zini, ka kaut kur dzīvo cilvēki, kuriem mans prieks vai bēdas ir svarīgas...
Aizgāju sameklēt vienu no saviem O.Vācieša mīļākajiem dzejoļiem, kuru gribas uzrakstīt, Jums, mani draugi, kā gaišu Jaungada vēlējumu un pateikties Jums par to, ka esat...
Kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt, tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tālumu nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno -
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs -
un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.
|
