Dainu rakstītaji deveja par Dievu. Ja skata dainas tad pec naves cilvēks vienlaicīgi aiziet pie Dieva, līdzi paņemopt un piepildot to ar gūto pieredzi, un vienlaicīgi turpina dzīvi kā patstavīgs subjekts.
Mēs tadas ka bitītes kapurs še ierapojam, palidinamies iedējam atkal jaunus kapuriņus, aplīpam ar putekšņiem un atpakaļ stropā kur putekšņus atstajam. Ta, ka telaini - strops, tas ir visuma apziņa, Dievs, bet mes bites. Mūsu pieredze medus un putekšņi, kas atkal tiek nakamiem, un tiek kopeji visam stropam. Ne velti daina arī saka- ...Dievs piedzima, Vaska pili būvejot.
Man jau šķiet, ka parlieku daudz domajam analizējam sintezējam, lai atkal izjauktu pa daļņam un atkal analizejam. Bet ta civilizācija, kas ir izveidojusies saviem tehnoloģiskiem sasniegumiem ir pateicību parādā tiesi šādai pieejai. Bet ir arī iespeja neanalizett, nesintezēt, bet vienkārši harmonizēt, saplūst, ar sevi, mīlošo, dab, Dievu, Visumu. Austrumnieki, kad runa par Dao, tieši šo doma. Kā atgriesanos uz sensena dabas ceļa, kas visa dzvo savstarpeji harmonizejot, viena daļiņa otru papildinot, aizņemoties, (apedot, izkakajot, atkal apēdot. Un ne tikai materiāla ziņā ;))
Tā, ka ir divas pieejas. Atkartošos. Analizejot, izdalot, sadalot, sašķirojot. Lai pēcak sintezētu, savienotu saplusotu, savienotu šķietami lietderīgako, labako, noderīgāko, pozitīvako, optimalako, optimistiskāko.
Un otra pieeja, kad atsakas no šķirošanas, sadalīsanas, un analīzes kopuma. Pieņemot visu kā būtisku vienotu veselumu (kuri sadalatikai subjektīvas sajūtas-auksts, karsts, garšo, negarso...), un saplūstot ar visu vienota veseluma, vienlaicīgi nezaudejot savas subjektīvas sajūtas. To dēve par konstāzi. Ja atkal pieveršas mūslaiku domāšanai. Tad mēs pieradusi esma balstīties uz veselo saprātu, to ko dēvejam par apziņu. Dažkārt izmantojam zemapziņu, kura ir ka patstavīga visas dzīves pieredzes analizējoša daļiņa mūsos, kas palīdz modulet iespejamas situacijas, ko ar apziņu un veselo sapratu nespejam. To dēvē par intuīciju, vai ko tamlīdzīgu.
Bet ir ari tas ko dēvējam par bezapziņu. Kura ir mūsu dzimtas,senču arhetipiska pieredze, kura ir arī visuma pieredze. Ja analize, gan jau var ari to sadalīt desmitos pat simtos līmeņu. So bezapziņu parasti civilizeti cilveki nekadīgi neizmanto, bet vadas tikai no apziņa saglabatajam atmiņam un ta, ko ar simbolu palīdzību ( |
