Pēc mana sprieduma, kas kaut kur ir arī manaā dienasgraamatā detalizētāk aprakstīts, mīlestība sastav no trim vienlīdzīgam un savstarpeji harmonizējošam daļam, kuras protams var vēl sīkāk izanalizet un kuras atkarība no milestības veida, kurus daži izšķir kaut kur ap desmit. Ir pamata jebkurai mīlestībai. Seksualas, jeb dzimuma atiecības. Vai ta ir valsts un pilsonis, vai ta ir mate un bērns, vai vīrioetis un sieviete, vai vienkarsi pats cilveks, vienmer būs svarīgs indivīda dzimums un viss ar to saistītais. Sākot no dzimumdzīves, audzināšanas, kalpošanas palīdzibas saņemšanas. Katram dzimumam tas ir atšķirīgi. Otra sastavdaļa ir draudzība. Te nu ir gan savstarpējā cieņa, gan uzticība, gan izpalīdzēšana, zīedošanas..u.t.t. Un beidzamais ir piederība, jeb perecīzāk privatīpasnieciskums. Kad partneri saprot, ka pieder viens otram. (mana dzimtene, tēvzeme, mate, vīrs, sieva, es) Arī pašam atiecība pret sevi ir jajūt, ka tu sev piederi, ka tu neesi nedz raustams ķipars, nedz manipulējams elektoriats, nedz lets darbaspeks, kuru var grozīt ka grib.
Tiko šī harmonija sašķiebjas, rodas iekšēji personīgās problēmas, problemas ar partneri ar kuru saista mīlestība. Pēc manam domam gan, ja reiz sasniegta harmonija šajā jaoma, tad to nekas nevar sagraut, un būtība tā nesašķiebjas, kā mineju ieprieks. Ja kaut kas nav vairs ta ka vajadzētu, tad milestības patiesui nav bijis, ir bijusi iecietība, iemīlēsanās, iekāre, kaut kāds izdevīgims, kas licis pietelot, pieciest, bet nav bijusi mīlestība.
Liela mēra spēt mīlēt sevi, jau ir sava ceļa atrašana. Mainas uzskati, mērķi, velmes, bet būtība cilveks paliek gandrīz nemainīgs pēc savas būtības. var mainīt savu uztveri, vai ta var mainīties ari arējo apstakļu dēļ, bet pats indivīds paliek visai monolīts, ar savu iedzimtu tempermentu un neironu izkartojumu. Tapat protams ar to, ko sauc par dveseli. To daļu, kura ir vispārejas apziņas subjektīvs personificejums uz laiku no ķermeņa dzimsanas, līdz sairšanai. Kas tur bijis pirms, kas būs pēc, ir visai grūti spriest. pec viena otra zinatnieka, pat tadu, ka Enšteins, Vernadskis, pastav reizē kaut kada kopeja apziņa visumam, un reizē arī tas sīkdaļiņas, kuras nav nedz nošķiramas, nedz pilnība ka viens veselums skatamas. Un tai pat laika ir iespejams gan skatīt kopumā, gan dalīt daļiņas, un sīkdaļiņas. Ķīniesi to sauca par dharmu. Dai |
