..."ne" slieksni un pa "ne" durvīm ieiet tādejādībā, redzot visu tādu kāds tas ir(`ne` ir tas, kur ir jebkā būtība. ne dzīvs ne miris, ne liels ne mazs. Visa subjektīvā objektīvais pamats), nevis tik atspulgu acs dzīlēs, kuru atbilstoši iemacītam pārveido nervu gali, izveidojot subjektīvi vienreizēju un neatkartojamu burvju ainu mūsos.
Jā, itin ka ir ta, ka, lai nomirtu vajadzētu iepriekš piedzimt. Bet ko nu kurš atkal uzskata par dzimšanu. Šajā Saulē ienakšanu, to, ka citi mums iemāca būt tam ko esam paraduši identificēt kā cilveku? Vai atbtrīvošanos, sevis nošķiršanu no visa, kas ārējā iemacīts? Ja pieņem, ka piedzimšana ir prāta atbrīvošana no apkartējiem "sārņiem"-aizspriedumiem, kas jau tiek radīti mātes klēpī, tad yikai retais var nomirt ;) Un atkal subjekti nevar to objektīvi pateikt. Tikai spējot zaudēt savu identitati, saplūstot ar Visuma apziņu, tukšumu, objektīvi, Dievu, izšķīstot dharmas lāsēs, vienlaikus pārtopot par dharmu, subjekts spēj kļūt objektīvs. Bet kad tas pa retam notiek, tad šis dalījums objektīvajā un subjektīvaja kļūst absolūti nenozīmīgs, tapat kā jeb kas. Vienlaikus jebkas nenozimīgais kļūst absolūti nozīmīgs.
Es nekādīgi neesmu kristietis un uzskatu, ka kristietībai, baznīcai tikpat sakara ar Dievu kā jebkuram bruģakmenim uz Krišjāna Barona ielas. Bet skatot Jēzus dzīvi nocita aspekta. Ņemot vērā arī tos 16 dzīves gajuma gadu aprakstu, kurus izšņapa nenovīdīgie kristieši no aprakstītā. Varu teikt, ka ir sajūta, ka Jezum izdevas piedzimt un tapec viņš arī mira, kas ir viens un tas pats. Pēc rakstīta dažam pazīmēm var spriest, ka viņam izdevās pārkāpt šo "ne" slieksni un zaudēt jautājuma, - "Kas es esmu?", un mūžīgā, - "es nezinu" nozīmīgumu.
Protams pa retam šadi cilveki piedzimst. Un gan jau arī šaja laikā tādi dzimst. Ir gana grūti ar sava subjektīvisma palīdzību nošķirt viltniekus no patiesajiem.
Un visos laikos atrodas darbīgi darboņi, kuri tūlītēji ieņem sev kādu labumu no minētajiem. Ta bija ar Jēzu, ar budām, Hitleru, Staļinu...un varetu gari turpinat šo sarakstu, tapat diskutēt, izmantojot racionalos un iracionalos argumentus, par to, kurs tad no vņiem ir bijis paties, kurš ne.
Man, kā jau iepriekš izteicos apmierina atbilde, - "es nezinu", vienlaikus liekot subjektīvi meklēt.
Šī "ne" robežšķirtne starp mūžīgi subjektīvajiem izziņas maldiem un "viszinības" un ne |
