Es sev esmu reāls un īsts.
Un katrs ar apziņu apveltīts subjekts to var noteikt.
Identitati, savu atbilstību sev nevar rast, jo tā jau ir atradusies. Var tik pamainīt kaut ko no formas, ne būtības.
Būtība un forma, saturs un iesaiņojums. Kapec gan tiem būtu jāatbilst. vakar redzēju meiteni, kura pat matu šķipsnas bija iekrāsojusi violetas, lai krāsa atbilstu šalles krāsai. Tas ir nozīmīgi tikai par tik cik kadam tas ir nozimīgi, un nenozīmīgi tam, kam nenozimīgi.
Ja ir vairāki es, to devē par šizofrēniju. Un katrs, kurš nav šizofrēniķis dzīvo saskaņā ar sevi, un neuzdod jautajumu, kurš "es" es esmu.
Jebkas darinats, uzrakstīts, teikts, skatīts, klausīts...ir maldīgs un maldinošs. Bet tapec, jau tas nemazina prieku, vai riebumu, kādu tas izsauc pašam vai citiem.
Ja nosaucu zāli par zaļu tas maldina suahili valoda runajošo. Kāda būtu zāle, un vai butu zāle zāle, ja manis un citu nebūtu? Ta būtu tadejada, - tāda kāda ta ir sava nemaldība.
Ja mēs pārstatu sevi pilnība analizēt, caurskatīt, skatīt, vertēt, aprakstīt...mēs arī būtu tādi kadi esam. Bet pašlaik lielum lielais vairums ir tādi, kādus mēs sevi iedomajamies, aprakstām... - maldīgi, maldinoši, noslēpumu, mistikas, ezoterikas, iedomu piestūķēti ar aizspriedumiem, dogmām nokrāvušies.
Un tad dažs ik pa brīdim visā šaja juklī mēģina atrast savu es, lai gan nezina, ko īsti meklēt. Un nespēj attrast, jo tur tā nav, tapēc, ka tas ir tepat, pat roka nav jāpastiepj.
Bet tā vieta, lai ļautos, sevi redzētu, dzirdētu, sajustu, atkal tik izdomajam jaunu formu sevīm, un kadu brīdi par to priecajamies, līdz tā apnīk, un atkal meklējam jaunu apzīmējumu, jaunus maldus, cerības un ticību.
Ir starpība, starp jautajumu,- "kurš "es" es esmu, kurš es ir īstais?", un jautajumu,- "kas es esmu?". Uz pēdējio es viennozīmīgi varu atbildēt, - "es nezinu". Un tas man šķiet jauki, jo zinamo parasti noliek plaukta ;))
Var noteikt, vai esmu, vai esmu īsts. Bet pēc būtības, objektīvi to nevar pateikt, jo visi esam subjekti (protams no tiesiskā, juridiskā viedokļa ir subjekti, objektim objektīvi apstakļi...). Mūsu spriedumi var būt racionalaki, vai iracionalaki, bet vienmēr subjektīvi.
Par dzimšanu mūža garumā, tā ir tā pati miršana mūža garumā.
Tikpat esība, kā ne-esība ir jebkura subjekta liktenis, kura patieso identitati var skatīt tik tas, kas spējis parkāpt "ne" sli |
