Closing_Time dienasgrāmata

Ar vientulības segu segta,

Tā klusām ilgas ieelpo,

Tās sapņos pārvērš, izelpo,

Simtiem ilgu,

Simtiem sapņu,

Vientulības sega slapja,

Kad reiz atnāks īstenība,

Simtkārt sapnī redzētā,

Atņemt, ... lasīt tālāk

Kad diena līdz ar sauli

Rimst,

Sev līdzi nolietotās ēnas

Paņemot,

Es gaidu nakti atnākot,

Kad varēšu es savas slāpes

Nē, ne jau vīnā,

Bet Tevī remdēt,

Tavus skūpstus,

Bez liekām ... lasīt tālāk

Ja mākoni redzi debesīs

Saulainās,

Tad zini, tās slāpes pēc Tevis,

Kas dzimušas manī dienās

Vienādās, kā vienā,

Ja saskati viļņus ezerā

Rāmā,

Tad zini, tās ilgas pēc Tevis,

Kas dzimušas manī ... lasīt tālāk

Es uztvēru Tevi nenopietni,

Pārāk viegli,

Un varbūt tāpēc

Man bija tik viegli,

Kā saskatīt tumsā ugunskura

Silto gaismu,

Un varbūt tāpēc

Man bija tik labi,

Kā mēdz būt,

Kad aizmirst ... lasīt tālāk

Nav rudenī nekā,

Kas būtu manas jūsmas vērts.

Ja tik vien tēja,

Un Tu,

Kas viņu mazā tasē lēja.

Nav rudenī nekā,

Kas būtu mana prieka vērts,

Ja tik vien medus,

Un atkal Tu,

Kas viņu ... lasīt tālāk

Un ko man vēl,

Kā mēnes gaismu,

Kas Tavām skropstām pāri

Laistās,

Un ko man vēl,

Kā siltumu,

Kas dzimis Tevī,

Apņem manu kailumu,

Un ko man vēl,

Kā tikai baudīt,

Kā pirksti ... lasīt tālāk

Parunā ar mani,

Šķiet neelpo apkārt neviens,

Šai telpā,

Par patvērumu man iedalītā.

Vēl lūdzu neļauj man nomirt,

Parunā ar mani.

Tu taču zini, cik vajag laika,

Lai norimtu mūsu sāpes,

Pasaki ... lasīt tālāk

Manējais miglā.

Sirds jautā.

Īstā atbild.

Rudens diena.

Tāpati mīlestība.

Manējais pavasarī.

Apkārt tumsa.

Tu blakus.

Manējais gaismā.

Parunā ar mani,

Šķiet neelpo apkārt neviens,

Šai telpā,

Par patvērumu man iedalītā.

Vēl lūdzu neļauj man nomirt,

Parunā ar mani.

Tu taču zini, cik vajag laika,

Lai norimtu mūsu sāpes,

Pasaki ... lasīt tālāk

Smaga svētdiena.

Manējais neziņā.

Atbildes neder.

Mākoņi aizpeld.

Manējais paliek.

Jāmācās peldēt.

Pilsētā vētra.

Manējais pie jūras.

Bezvējš sargā.

Dienas vidus.

Saule uzsmaida.

Manējam prieks.

Rudens rīts.

Krīt zemē lapas.

Manējais vēl stāv.

Pēc acīm brūnām, melnām,

Vai zilgām,

Mēs visi dzīvojam ilgās,

Katrs pēc savas,

Varbūt nebūt ne pirmās nakts

Ar meiteni Ilgu,

Kas ļautu atkal pasaulē sevi sajust

Kā mākoni baltu un liegu