Mēr

Eh, jaunie ļauž un ļaudiens… Ko, nav tād vārd “ļaudiens”? Taisn raudāt gribās, nu, kā t’ nav, ka es tād vārd tikko lietoj, ta jau ir, ja ir, ko lietot. Un, ja vēl lietotāš ir, ta jau pavisam lab. Tā mēs ar nāburgpap Dievīntēv ar vakar domāj, ka lietojamaš i, paš pa lietotājem ar i, ta jau viss i lab. Bet – izrādējās, ka nekā.

Sākās viss ar to, ka jau pašā vakar sākumā – vēl saule nebij īst norietējsi – atskrēj ar slotskāt man mīļāk paragan Lind. Un, ko domājās, ņem un bāž ar to slotskāt man taisn starp acīm. Ziniet, es kā visu pura vellu pats vecaš vells visād jēdzīb un nejēdzīb esmu savā mūžībā pieredzēš, bet nu tā man agrāk nebij gadījies. Paragan, paš uz pura mal vilināt un aicināt un savā paragans status ievilināt paragan, nāk un gāž savam mīļam vecam vellam taisn pa sej.

Protams, pati jau viņa kaut ko tur skaidroja, ko un par ko un kāpēc dara. Bet man tak pēc to sitien tik zvaigznīts vien gar ac griezās, es nebij klausītājs. Un nāburgpaps bij pārāk aizņemts ar smiešan par to, kā es ar sieviešiem pie vecum nemākot tikt galā. Lai vecam krupim būt kād mācīb, es viņam karst ļerg ar pur zamp iegāz klēpī. Ta nu bi varen bļaušan un mājās skriešan. Es cer, ka siev viņam tur vēl ilg liks krējum un govs pļek kompress, lai saprot, mērgls, ko kurā brīdī teikt vai neteikt.

Bet tas jau bi vēlāk. Kamēr es tur vēl sēdēj un tāds, ne īst atžirdzs, ne neatžirdzs, galv grozīj, bi klāt arī vis cit man paragan un vellat arī. Un katra kā uzburta, ka tikai ar kaut ko tād smagāk vai ektīgāk iegāzt man pa paur. Kas tik tur nebi starp tiem sitamiem, kraujamiem, gāžamiem, bliežamiem, bāžamiem, maucamiem un visādiem citādiem rīkiem. I vec telefongrāmats, i slotskāt, i cirpiet, i akmiņ, i egļstumbr, i priežzar, kād vītolsakn ar kaut kur pa vid bi.

Pēc kād trīsdesmito vai trīsdesmit piekto gāzien es laikam vairāk nejaudāj ņemt pretī. Zumēšan galv pārgāj un, lai gan sitiens vēl varēj just, nekād slikt sek vairs no viņiem nepalik. Tad es sāk klausīties un brīnīties. Kā gadījies, kā ne, izrādījies, ka Bikšdibens – ir mums te tāds nelaimsputns no sazinkuriens atvilcies, ievilcies Purmalspilsēt pa mēr un sev pa dzejniek iedomājies – sācs dikt precīz aprakstīt, kā es kur no viņām es uz pura mal atsaucs, atvilināš un kā pa paragan vai vellat pataisīš. Attiecīg, pašai ast piesprauds vai sav asts puļķ kau kur iesprauds.

Bet nelaim i to, ka es ar to pretekl Bikšdiben neko tād nees apsprieds. Vien brīd viņ vilināj man iekš to sav partij, bet kas nu tā pa vilināšan. Es kā vec vell viņ paskaidroj, ka ne jau tā vaig vilināt. Būdam krietn kaimīn, mēs a nāburgpap uzaicināj šam uz vien vai div sav pasēdēšan, bet tak pa tādām lietām tur nerunāj. Ka več runā, ta več runā un, pat jau kaut ko pa īstam bīšu apspriež, tad ne jau a visiem vārdiem un tēvvārdiem.

Tā nu mēs ar Dievīntēv – abi krietnās burās būdami un es vēl nešpetni pa galvu dabūjis – drāzām kā divi velli ar vējlukturiem zobos – kādreiz es tā labprāt audzināju jaunos, kuri, uz sieviešiem skatīdamies nepratās turēt gana augstu savu vellu būšanas godu – triecāmies pie tā par mēru tikai ar grūtībām saucamā sumpurņa, kuram pasē laikam ir kaut kāds Bikšdibenvārds rakstīts.

Un kas izrādās. Izrādās, ka viņš pie mums ir iekārtojies, lai te dzīvotu un vārītu… ne jau nu gluži tos sū, ko jūs, samaitātie tautieši, noteikt nodomājāt, bet nu – dzimtenīt gan. Kā ta jūs domāj, no kuriens man radās, ko Dievītēvam klēpī iegāzt. Tik dikt riebīg vecaš ērms par man smējās, ka vēl tagad nejaudā aizmirst.

Laikam jau ir tai sūn pilsētelei, ko pa Purmal sauc, arī kād gudr galv kaut kur tur iekš to dom. Kā pats nelaimsputns, kad mēs viņ ar nikniem skatieniem un aprūsējušiem iesmiem a la sģelanno v ešešešer pakutināj, pastāstīj, kāds sācs kaut ko nojaust, ka viņš nodarbojās ar lietām, ko nevajadzēt darīt, un tad viņš, lai novērst no sav pakaļgal uzmanīb, sacerējs pret man visād sūdzīb. Drusk jau es bī pats pastāstīš, drusk, neko ļaun nedomājot, Dievīntēvdēli bī pastāstīš un, kur nepietik ne ar vien, ne ar otr, talk nāc fantāzij un man piesūtīts viltus paragans, Arts no man atvilktn nočiept diensgrāmat. Nu jau cik desmit gads nav neko tur rakstīš, pat bī piemirsies, ka man tād vispār i bīsi.

Īs sakot, nolēmām mēr nomest un to arī izdarījām. Burtisk – pa log ārā un man septiņpadsmitā mīļākā akacītī iekšā. Lai murdējās tur pa dūņ, kamēr gudrāks paliek. Tad es nāburg to stakl ar to mant aplēj un viņš aizskrēj māj, nelab bals brēkdams. Un tagad es tā sēž iekš to dom, iekš to dikt smalk kabinet, klabin un pašvaldībpriekšniek dator vis šito penter un punktierē, ka būt lab kād sav paragan vai vellat pa mēr pataisīt. Bet nevien piemērot kandidatūr nenāk prātā. Ja kād ir ieinteresēt, dāms, droš dod ziņ. Politisk pārliecīb nav sevišķ nozīm, nu, galvenais, lai nāk no lab prāt un i gatav i pa paragan palikt, i pa mēr. Cik es saprot, to jau vis zin, ka abās vietās vis tik caur gult notiek. Un, ja to pieteicēj pa Lind godāt, tad i pavisam skaist, tas tā starp cit.