NIEKI XXXV

Kaut kāda iela kaut kur sapņa nenoteiktībā, viegli surdinēta pavasara saule… Bruģis, veikali, cilvēku noģidumi. Eju ar kādu kopā, bet tas pussoli aiz manis un nav redzes laukā. Slinki runājamies par neko. Pēkšņi kaķis. Kakla siksniņa, saite, saites galā meitene, it kā ies veikalā. Bet kaķis ierauga mani un kaķu cilvēku manī un gandrīz metas klāt. Paslejas, glaužas, murrā. Tik liels kā meikūns, varbūt, bet slaidkaķis, trejkrāsu, bet runcis.

Pieliecos, viņš nogāžas zemē, un mēs spēlējamies. Draudzīgi un maigi iekožas rokā. No pustupu stāvokļa paskatos augšup uz saimnieci — slaika, ka gandrīz izskatās gara, kaut nav, nav arī tīne, kaut meitenīga, kādi 30+. Ruda, nepaklausīga zēngalviņa, zaļas acis. Ņemos ar svešo kaķi, runājos ar to. Slavēju viņu, cik skaists, gudrs un kā viņam piestāv rudā mugura un baltā krādziņa. Ar sānu redzi redzu, ka meitene saprot, ka patiesībā to visu stāstu viņai un par viņu. Viņai patīk, kaut apmulsusi. Lai sāktu sarunu, jautāju, cik kaķam gadu, pats minu mazāk nekā redzu. Divpadsmit esot, vidusskolas pēdējā klasē mamma uzdāvinājusi. Un tad manī pamostas Ostaps Benders, kā nekad nenotiek dzīvē. Saku, ka mēs [pats nezinu, kas tie tādi mēs] gribam to kaķi filmēt. Lai viņa iedod savu telefona numuru, lai varam sazināties [..]

Kad pamodos, kaķa sakošļātā roka mazliet sūrstēja…