Bakstīšanās

Vecā vella cienīgs vellišķs suminājiens visiem maniem mīļajiem pura malā esošās Purmalas pilsētas purmaliešiem un purmalēniešiem! Kā katrs kārtīgs savpagasta iemītnieks, arī es seko līdz, kas notiek pašpagastā, pārpagastā, aizpagastā, citpagastā un visos citos ciemos un pagastos, kur man ir gadījies paviesoties. Un, protams, arī tādos, kuros līdz šim nav bijis tas gods paklupt pār kādu krustakmeni. Jo tieši tur, kur pagaidām neesmu bijis, protams, visvairāk vēlos aizdoties kādu dvēseli nopirkt, vellatu vai paraganu noskatīt un vilcienu piesmiet nākamībā.

Un gluži tāpat kā visi citi kaimiņa Dieviņtēva pasaulītes iedzīvotāji, arī es ir dzirdējis, ka pa visu to pasaulīti tagad staigā kaut kāds vella vīruss. Lai nerastos nevajadzīgi pārpratumi, norādīšu tūlīt, ka man ar to vīrusu sakara ir tikai tik, cik esmu par viņu dzirdējis. Kopā pie viena galda sēdējuši neesam, aliņu vai citu vella dziru dzēruši neesam un vienas meitas mīlējuši, cik zinu, arī neesam. Ja nu kāda no tām manām brūtēm un pusbrūtēm, par ko pēc sieviņas iejaukšanās manā paša dzīvē neko neesmu dzirdējis, apvainojusies un sākusi ar to vīrusu brūtēties, tad es par to neko nezinu un negribu zināt. Lai viņai laba veselība.

Cik zinu par saviem brāļiem un māsām, brāļu bērniem un māsu bērniem, un visādiem citiem radagabaliem, arī nevienam citam pura un pura malas iedzīvotājam sakara ar to vīrusu nav. Tāpēc apzīmējumu “vella vīruss” uzskatu par melīgu un, iespējams, drusku arī tā kā apvainojošu. Pagaidām gan neesam vellu kopnākšanu uztaisījuši un nolēmuši, vai pie tiem vella tiesas kungiem iesim vai neiesim.

Bet ne par to stāsts. Redz, jau pāris mēnešus mans kaimiņš Dieviņtēvs uzmeties par visu lielo mūspagasta un Purmalas pilsēteles ļaužu pārliecinātāju, ka vajagot kaut kādu stipruma dziru pret to vīrusa padarīšanu sev bakstīt mīkstumos. Vellatas un paraganas gan viņu pasūtīja labi tālu. Viņām, redz, pavisam cita veida bakstīšana un bakstīšanās prātā. Un purmalieši ar purmalēniešiem tajā mēlē, ko mēs ar kaimiņpapu jau kopš zemīti kopīgi radījām par savu dzimto uzskatām, nesaprotot ne bū, ne bē.

Tāpēc arī vakar par spīti visām drīkstēšanām un nedrīkstēšanām, zobus griezdams, acis jau pārgriezis pušu, uguņus spļaudams, zemes gaisā sperdams un, kā pats nāburgs teica, kā ar zibeni pa pakaļu norāvies, aizlikos pie viņa. Redz, sadomājis taču zvanīt un sūtīt visādas lapeles pa pastu tiem nelaimes putniem Purmalā. Ja līdz šim viņi vēl varēja tīri laimīgi justies, ka var ar mani pura vidū tā tīri neslikti sadzīvot, tad tas nu ir beidzies. Tas ir uz galvošanu.

No rīta mazā gaismiņā vakar aizlaidu pie savas mīļākās paraganas Lindas. Sieviņai vēl iestāstīju, ka eju pārliecināties, ka viņa ar to vīrusa padarīšanu nav saistījusies un varbūt tomēr atļaus sev tos mīkstumus sabakstīt. Nekādas stipruma dziras līdzi neņēmu, jo pašam mājās maz palicis un ne jau tādu bakstīšanos biju domājis. To es tikai sieviņai sastāstīju, lai viņa mani vispār ārā laistu.

Aizgāju pie Lindas un iegāju Lindā, un paņēmu Lindu no vienas un no otras puses, vienā galā un otrā galā. Un tad arī gribēju atkal iet mājās pie sieviņas uz akaci. Bet, kā lēcu no gultas ārā un ar varenu burbuļa aurojienu taisījos pacelties taisni no Lindas akača līdz pat tuvāko pundura bērziņu galotnēm, tā sanāca ar pieri trāpīt kā pret sienu un ar ragiem dūņās ierakties.

Nezinu, par ko tie nelietīgie Purmalas pilsētas necilvēki izdomājuši tieši Lindas akacī izmest visas tās nāburgtētiņa sūtītās depešas. Jau nirstot lejā pie paraganas, jutu ka ūdens pilns ar visādām papīra druskām un citiem sūniem, nevis tikai dūņām un sūnām, kā jau parasti purā. Acīmredzot, kamēr tur bakstīju Lindu un bakstījos ar viņu, kāds bija iegāzis vēl kādu spaini šito apkārtrakstu un ūdens virs mūsu galvām pārvērties tādā ķitē, ka vēl šodien nevaru no ragiem nokasīt visu.

Tā nu likos pie Dieviņtēva skaidroties. Ja kāds Purmalā dzirdēja, kā ap pusnakti viņa pagalmā aurojām vecos vāciešu šlāģerus, tad jācer, ka pārbijās ne mazāk kā no tās bakstīšanās. Tā arī ar kaimiņu novienojāmies, ka viņš turpinās visādas zvanīšanās un rakstīšanās, bet es ķeršu visus purmalēniešus, kuriem tādas ir, aiz olām un tos, kuriem tādu nav, aiz kādām citām dzīvībai svarīgām ķermeņa daļām, un bakstīšu, neskatīdamies – galva vai acs. Varbūt vismaz drusku saprašana radīsies, kā Lindas akacī grūst tos sūnainos papīra ļerpatus.

Piebildei. Mēs ar sieviņu sabakstījāmies jau tā ap Jāņu nakti. Ar to spēka dziru sabakstījāmies. Divi vien mēs pēdējo reizi bakstījāmies vēl šomēnes, bet tas jau, kā tagad dzeltenā presē mīl sacīt, uz jums neattiecas. Ja kādu uztrauc kaut kādas blaknes, varu apliecināt – abiem ar sieviņu viss ar visām blaknēm ir kārtībā. Viņai tas pups, kas visu mūžu bijis lielāks par otru, tagad ir palicis par otru mazāks, bet man – kā tad jūs domājat, kā es vakar caur to šmucaino ķēpu no Lindas akača būtu ārā ticis, ja pēc tās bakstīšanās nebūtu iemantojis spējas iet cauri sienām?