Pa vecim labim laikim

Zin, kā – es jau a – kaut tagad pa veco vell saucos – kādreiz i jauns bīš. Tas gan bi dikt sen. Laikos, kad pura malā nekādas Purmalas pilsēts nebi un pati purmaliņa izskatījās pavisam citadak. Vairak kok tur bī un vairāk zvēr skraidīj, un cilvēk nebi vēl te sanākuši ar savim piķ katlim, no kuriem gāz to verdoš mas taisn manim jaunākim brāļim un māsam uz galvs. Nē, ka es bi jauns, ta tād cilvēk pasaulē laikam nemaz nebi. Pura maliņ, kur mēs a veco i a vis manām vellatām, i paraganām var vien pārs akačos piemesties un pamurdēties, ja akurāt tād gribēšan uznāk, tad bi i klusāk, i mierīgāk, i man gribētos teikt, ka skaistāk.

Vecaš kaimiš Dieviņtēs, kas man te šoreiz blak sēž un komentierē vis to, ko es rakst, gan sak, ka šitamā reizē es ir vis saputroš vai aizmirss vai vēl ko sliktāk izdarīš un tagad taisās jums sameloties. Redz, viņš sak, cilvēk jau gan tai pasaulē i bīš arī tolaik, vienīg līdz mūs malai, Dievausej, kā viņš sak, vēl nav bīš paguvuš atklenderēt. Dzīvoš kaut kur tur tai mello baur zemē, ko pa Āfrik tagad iekš tām gudrām skolām sauc. Bet, lai nu kā tur būt bīš a tiem cilvēkiem un tām viņu mellām un baltām muļķībām un sajēgšanām, kamēr šo nebī vai kamēr šie nebī šur atvilkšies, dzīvošan te bi labāk, mierīgāk un skaistāk.

No otrs puss, nevar jau a teikt, ka es būt tāds, kas tik pa tiem vecim laikim prot priecāties. Redz, nebūt visi tie mellie un baltie, un dzeltenie, un sarkanie, un kādtikvēlne ļautīni te sanākuš šur, es vēl aizvien tik pa sav pur dzīvotos, ne malā līst, ne kā. Nebūt jau ar liel jēg to mal līst, ja tur nebūt ne vellatām privāt, ne paraganām komunāl akač. Bet pa to, ka tāds vellats var pataisīt un kā viņ pēc tam var iekš pur izmitināt i privāt, i komunāl kārtā, to jau man ne jau Dieviņtēs stāstīj.

Paš tie cilvēksievieš, kad te bi sanākuš tād lielāk skait, sāk man stāstīt pa visād ēverģēlīb, ko kārtīgs vīrs varot a tādām kā viņ izdarīties. Man vecen, redz, trak tumsonīg tai liet. Ne no aizmugur ļauj sev sprand noskūpstīt, ne no priekš ap diben apčamdīties. Un, ja es, diespas bāž pirkst iekš to mīklas bļod, ku pats labums tolaik briest un rūgst, ta i uguns pakulās un es var vispār neko vair mājā nedabūt, un uz pār dienām tiek pasūtīts lab tāl. Un tad i jāiet pie Lind, tepat uz blak akac.

Man vecai jau no sākt gal gaužām nepatik, ka te tie cilvēk paliek tik vairāk un vairāk. Būs vis mūs sug pa samaitāšan, viņ teic. Pa to samaitāšan es nezin, bet taisn no Lind – viņ te pirmā uz dzīv apmetās, ka mēs a veco vēl tik cerējās. Ko nu cerējās – vēl tak tīri bērn bijām, i ne lāgā iekš to apškrūm nebi pabučošies. Ta nu Lind man pirmā noskatīj kā tād tīr stalt un izskatīg jaun vell, kāds es tolaik bi. Un ta vienreiz viņ man parādī, kā tiek taisīt cilvēksievieš pa vellat un paragan. Tepat tamā akacī, ku viņ vēl tagad dzīvo. Ūdens un dūņs vien gāj pa gais.

Bet tikko Dieviņtēs, kam es skaļ un skaidr las priekš vis, ko es te uzrakst, aizrijās ar elpojam luft. Man siev jau atnāc un dauz šim pa mugur ar grīdlupat, bet izskats, ka tā tā liet nebūs nekād jēgā tikt un gal beigās vajadzēs man ķerties klāt. Redz ku tas i vēl viens labums no tā, ka tie cilvēk te i sākuš dzīvāties. Iekš to Purmal pilsēt viņim i slimnīc ar i, kur vēl man Lind i kaut kād liel direktorien. Es bi aizmirss, ka to, ko te rakst, joprojām skaļ las, tape tikko man sieviņ man ar iedev a sav slap trauklupat pa pakaus. Vajdzēs vēlk paprast Lindiņ, lai man tam smadzeņpod ar uzmet aci. Bet tagad es bāzis galv lauk no to akac, lai var labi skaļi ātrim pabļaut, lai nāk, brauc tam Dieviņtēv palīga.