Vilfreds

Vilfreds sēdēja pie rakstāmgalda un caur smalko brillīti tukši glūnēja datorā. Savu blondo, vietām sirmo bārdiņu braucīdams, viņš mēģināja acīs vai smadzenēs miglaini izplūdušo displeju dabūt fokusā.

Messendžers atkal nostrinkšķēja.

„Protams, Stella, ka Tu esi ar šo kleitu šodien ļoti apburoša“, Vilfreds iedrukāja.

„Stella?“ tika atbildēts. „Vecīt, kad dzer, tad uzkod arī. Es esmu Janka, tavs vecais klasesbiedrs. Atceries? Savā Anglijā galīgi jau prātu izkūkojis..“

„Janka? Ā, sveiks. Sorry, sajaucu kastīti. Kā iet? Klausies, kāpēc man ar sievietēm neveicas?“

"Kā lai es zinu? Pajoliņš esi, Vilfiņ, tāpēc droši vien.“

„Es, pajoliņš? Paldies par komplimentu. Hmm. Hmm.“, Vilfreds atkal nobraucīja bārdu. „Redzi, es jau varu būt pajoliņš, OK, bet mana dzeja viņām patīk. Es domāju…“

„Jā, Kristīn, man ir dziļas jūtas pret Tevi“…

(trīs sirsniņas no Kristīnes puses)..

„Stella, es esmu vienmēr teicis un teikšu joprojām, ka mīlu Tevi un tikai Tevi! “

„Tad atsūti 1000 eiro! “

„Protams, mīļā, tūlīt..“

(Puskaila bilde no Samantas).

„Oo, es paņemšu Tevi savos apskāvienos un“….

Vilfreds, aizmirsis uzdrukāt, ka aizlidos ar Samantu (vai ar kuru no viņām? – ak, vienalga...) uz rozā mākoņa uz Maltu vai Kipru, dziļdomīgi ievilka nāsīs vēl vienu džointu un… aizmiga.

„Dēliņ, nu atkal tu pie galda guli, nu vai tad grūti aizet līdz gultai?! “

„Ko? Ā, sorry, protams, nē, jā… Ko?! “

Māte ar nogurušu skatienu atsēdās uz dīvāna.

„Vilf, tev taču jau 40 un es arī neesmu mūžīga…“

„ Tiešām?“ – Vilfreds izbrīnīts paraudzījās caur pieri, ar slaido rādītājpirkstu piestutēdams brilles.

„Vai es maz kaut kad sagaidīšu mazbērnus?! Mūsu pilsētā ir tik daudz skaistu meiteņu, bet tu tik tajā datorā sēdi, ak… „ – māte ar žēlabainu sejas izteiksmi pieķēra pie sirds.

„Mēs dzīvojam 21. gadsimtā – kādi mazbērni“, Vilfreds nomurmināja. „Vai pusdienas jau gatavas, māt?“

„Tev tik pusdienas padod.. Kad tu pēdējo reizi svaigā gaisā biji, ko?! “

„Nu, pirmkārt nav bijis laika un.“, Vilfreds, sviestmaizi čāpstinādams, centās adekvāti atbildēt. Vismaz viņam tā likās…