Vakariņas

Ja tā padomā, nemaz ar ne tik senos laikos – tikai kaut kādas pāris nieka mūžības atpakaļam – es ēdu vakariņas tad, kad nācu mājās no darba. Visa pura mala tad liesmoja un dārdēja, akači vārījās, atvari burbuļoja un katra mazākā peļķe pievēra savas valgās acis, baidīdamās, ka es tajā varētu iekāpt ar savām nešķīstajām vecā vella kājām. Visas vellatas un mana mīļotā paragana Linda piedevām vārīja pilnus grāpjus ar labu labām vella dūņām, kādās katram kārtīgam vellam patīk i kājas pamērcēt, i ko kuņģī bāžamu sagrabināt.

Bet tagad, tā sakot, laiki ir mainījušies. Sākumā sākās viss ar tiem laikiem, kad ļautiņi uzcēla pura malā savu Purmalas ciematu, kas laika gaitā kļuva par pilsētciematu un beigās arī laikam par pilsētu. Celdami tur savas briesmonīgās suņreālisma suņu būdas no dzeļbetona un kādiem vēl krāmiem, viņi vairs neticēja ne dievam, ne vellam. Un runāja arī savā starpā kaut kādā valodā, no kuras neviens sevi cienošs vells ne vella nevarēja saprast.

Tad nāca laiki, kad pilsētciemats pārvērtās par pilsētu, lai arī paši vietējie savu Purmalu citādāk kā par vella pura malu nesauc. Tik daudz es kā kārtīgs vells esmu tajā viņu vella valodā ielauzījies saprast. Brauca te uz drusku vairāk nekā divdesmit verstis attālāko tirgus laukumu izklaidēties un tusēt. Man gan nav ne mazākās nojausmas, ko tas otrais vārds nozīmē, bet ceru, ka tam ir kāda laba un jauka sakarība ar tumsu. Sabāzuši te vella suņa gabali savus garkaklaikos ceļu lākturus visās malās, nevari vairs pa viņu piķa kājceliņiem ne, kā vienam kārtīgam vellam pienākas, no vecuma sāpošās kājas izlocīt.

Tagad gan viņi vairs nekur nebrauc. Nesaprotu, kāpēc. Un, ja man kāds jautā – lai gan neviens jau nejautā un, kad pats par to sāku brīnīties un klusām pie sevis zem deguna murmināt, Linda sūta mani pie vella – ļautiņu purā paliek tikai vairāk un vairāk. Jo sevišķi tajās, ko ļautiņi paši dēvē par brīvdienām. Un tad, kad purs ir pills ar ļautiņiem līdz malām, nevis tikai pura malā pa kādam noskrandušam zildeguņa ubagam staigā, neviena paragana, neviena vellata un arī ne mana mīļotā Linda man vakariņas netaisās vārīt. Neesot droši un tas, ka kāds kādā verdošā atvarā varētu iekrist, vispār ne vellam nederot. Tā nu pēdējā laikā atkal arvien vēlāk un vēlāk brīvāko dienu vakaros staigāju pa savu pura malu, izlikdamies par vienu no tiem Rīgas kundziņiem, kas te sazin kāpēc no vells zina kurienes dzenas. Staigāju un esmu neapmierināts, par to, ka purs pills līdz malām ar tiem, kas ne vella nav velni, un par to, ka ne vella nevaru dabūt paēst un tāpēc nākas te staigāt izsalkušam kā vellam.

Labi bija, kad tas vella aukstums te pirms vienām pāris nedēļām bija uznācis. Lindai sasala zobi kopā un viņa varēja uz mani rūkt, cik uziet, taču iekost ar saviem indīgiem dzerokļiem gan vairs nejaudāja. Varēja ar viņu un visām savām pārējām vellatām darīt visu, kas ienāca prātā. Un vells es esmu vecu vecais, dzīvē daudz ko redzējis, lai arī ne visu saprotu, bet šo to jau ir priekš tam jānomēģina, lai pēc tam saprastu.

Jā, un paēst arī varēju dabūt kā cilvēks. Gandrīz kā kārtīgam vellam pienākas. Pillu māgu un vēl drusciņ piedevām. Akači gan neburbuļoja un atvari nevārījās, bet nu labi. Gandrīz vai rīt jāiet pie kaimiņa Dieviņtēva un jāsarunā, lai uztaisa vēl vienu šitādu aukstumu.