Ziloņroņi

Tajā utenī es vairs savu kāju nesperšu! – cik viss bija labi, skaisti un viegli laikos, kad pietika vienkārši tā vien nokliegties, lai kāds Tev turpat uz ielas pie durvīm jau pienestu un padotu krēslu. Nu, krēslam bieži bija tikai trīs kājas un viena no tām pašām parasti bija tikai savas izbijušās bijības bāla ēna, taču tas jau krēslu lietot netraucēja tā, kā pienesējs un padevējs bija to ieplānojis. Izteikti agresīvi un vardarbīgi, es domāju.

Cik ar vakaru sajauktu rītu nav pavadīts tādās reizēs, lasot sazin kā un sazin uz kurieni no mutes pēkšņi izklīdušos ilkņus un dzerokļus. Pagājušajā reizē, lai – es pat saskaitīju – tuvējā peļķē pie netālā trolejbusu parka vārtiem uzlasīju veselus septiņpadsmit. Četri no tiem gan bija izlietotu alus pudeļu korķīši un divi garšoja pēc ļoti daudz pieredzējušas košļājamās gumijas, kuru kāds dzīvē laikam ne sevišķi daudz pieredzējis mīlnieks, atgriezdamies noziegumvietā, būtu izmantojis kā kontracepcijas līdzekli, bet, neskatoties uz riebīgo garšu, kas radās mutē, kad biju visu atrasto kā nebūt iespraudījis savā žoklī, vietējo stacijas bezpajumtnieku vidū es mirklī kļuvu par vietējo pašzobārstēšanās un zobpašārstēšanās autoritāti.

Par bezpajumtniekiem runājot – diez – kā šiem vispār tagad iet, ko? Kopš septembra sākuma neesmu bijis ārpus mājām un pēc septembra beigām neviens nav nācis pie manis. Pie loga ik rītu atrodu pāris kūpinātu cāļa kāju un aiz durvīm mani vienmēr gaida 0, 7 litri dzīvības ūdens, tas ir, urīna analīžu, kurās peld kaut kas pelējuma vai rauga piciņām līdzīgs. Ārā iet nav nepieciešams. Televizoru es nesen nogalināju ar precīzu krāsns kruķa sitienu starp Uģa Joksta, ja nemaldos, ausīm. Viņš šmaucās kārtīs. Kristaps Tālbergs, nevis Joksts Uģis, vienkārši kanāls tik strauji mainījās, ka es nepaspēju tam pirmajam trāpīt.

Ārā tātad iet man šajā dzīvē nav un nebūs vairs nekad nekādas vajadzības. Lai gan nekad nevajagot teikt “nekad”. Manā ideālajā vienstāva trīsstāvu mājā uz piecstāvu deviņstāvu jumta ir parādījušās dažas problēmas. Manā divpadsmitā pagrabstāva istabiņā ir ievākušies pieci ar pusi ziloņroņi, kuri apvainojušies par dažu savu ķermeņa daļu izmantošanu nenormētajā leksikā. Nu, un par līdzīgu ķermeņa daļu līdzīgu izlietošanu austrumu medicīnā viņi arī laikam ir apvainojušies. Nezinu tikai, kāpēc savu apvainojumu uz jūrniekiem un austrumu mediķiem viņi vērš tieši pret mani. Katru rītu tie lopiņi apēd manas cāļu kājas un, kad es tā – bez kājām palicis – tās gan, par laimi – līdz nākamajam rītam atkal ataug – tieku līdz durvīm, ir arī izdzēruši visu manu dzīvības ūdeni un tā vietā pudeli piepildījuši ar savām urīnanalīzēm.

Tā nu meklēju vetārstu. Kādu, kurš varētu, būtu spējīgs, prastu, būtu mācīts un varētu lepoties ar potenci. Attālināti izskaidrot, kas tās man par tādām kājām, kas katru rītu tiek apēstas, bet līdz nākamajam rītam atkal ir apēdušas. Attālināti vismaz sākt risināt attiecības ar ziloņroņiem. Attālināti izsaukt uz tepiķa, nodrošināt viņu ierašanos un arī piekaut jūrniekus un/vai austrumu mediķus. Attālināti izsniegt man ieroča nēsāšanas atļauju. Vai attālināti pats nogalināt tos kaitinošos lopus. Galvenais, lai attālinātā dzīvības ūdens un putnu kāju piegāde neapstātos.

Un vēl pie pašām beigām. Pavisam ideāli būtu, ja tas būtu nevis vetārsts, bet vetdakterene. Vārdā Linda. Ar īsiem svārkiem un lielām krūtīm. Krūtīm pavisam bez svārkiem.