Nekā jauna.

Šodien sameklēju savus sarkanos gumijas zābakus, par kuriem biju galīgi aizmirsusi, savācu suneni un devos apskatīt makšķerniekus.Slapjš sniegs ieskāva pilsētu.Cilvēki iet dažādi:cits paslēpies kapucē, cits lietusargā, cits maskā.Ievēroju, ka daži ar smaidu uzlūko manus sarkanos gumijas zābaciņus:laikam nodomā-Kundzīte gados un tik nerātnos zābaciņos.

Esam pie stāvajām kāpnēm, tās ir slapji sniegainas un slidenas.Čiepa jau lejā un ...es kaut kā arī norāpos

Tavu brīnumu-viņš tur sēž.

-Labdien, vai solītā zivs noķerta.

-Tu atnesi sliekas?Jau no vakardienas gaidu.

-Sliekas...Kur lai viņas rauju?

-Nav slieku, nav zivs!

Sniegs krīt un krīt.Vecais vīrs pieceļas un dodas prom, tad pēkšņi pagriežas un saka:

-Tev sarkani zābaki!

ŠajĀ pelēkajā dienā nebija nekā jauna, bet kĀdu iepriecināja sarkAnie gumijas zābaciņi.