atmiņas

lasu un vēlāk domāju, klausos.

es visu mūžu biju dvojišņiks. žutkākais! strašnijs! vizuāli varbūt nē, bet...

tagad lasu par tiem ceļojumiem, par jūrā braukšanu un lietām un klintīs kāpšanu, medībām.

zini, ko es atceros? ķīmiju!

es tev saku.

tas bija tik garlaicīgi, ka tur varēja nožmiegties, tos visus pātarus klausīties un tā. viņi tā tarkšķ, tie skolotāji. es nevaru... es nevaru. man miegs nāk. tas viss ir tā atrauts no manas zēna eksistences, ka es.. nevaru.

un tad, tad viņš sāk runat par salpetri. un magniju. jūti? un kaut ko stāstīt par sprādzieniem. sjo... manas ausis atmostas no miega. tā, tā... kas tur bija, varētu atpakaļ?

tad es noskaidroju, kā dabūt pulveri! zini, ko es taisīju? lielgabalus. kā tas notiek - darbmācības stundās tur taisa visādu, nevienam nevajadzīgu drebeģenu. kaut ko. nav svarīgi. bet tur ir krāsainā metāla plāksnes, kuras var veidot par lielgabaliem. smieklīgi? pagaidi smieties. pagaidi, kamēr tavs ķīmijas skolotājs sāk runāt un stastīt par vielām, kā dabūt pulveri.

vot un tu ej, sataisi lielagabalus, saber savu paštaisīto pulveri, skrotis. visu varēja nopirkt pat zēns. un pretim nostādi finiera plāksni. un... bāaaam! viss lupatās.

aha, domā ar to pietiek? no no no. tagad, kad vienreiz sanāca, vajag vairāk. tagad tur par daudz politikas. čmo ar dvieli uz galvas grib atņemt dzīvību citiem, bet baidas būt vīrs pret vīru - niecība. bet toreiz, tas bija ļoti interesanti. es iemācījos taisīt lodes. darba mācības skolotājam nav nafig ne jausmas, kāpēc man pēkšņi ir interese. ne ķīmijas.

bet līdzīgi bija ar sportu. cik garlaicīgu var zēniem padarīt sportu, ja zēns sportists negrib nākt uz nodarbībām? nu, es negribu spēlēt rokasbumbu ar notekumiem, ka meitenēm ir jāmet "viegli"? what the hell? tad varbūt komandas veidot tā, ka interesanti ir? visiem? es tagad, šo gadu, trenēju skuķus sportā. no sporta klases. viņas iet sprota klasē. neviena! nemāk mest vai ķert bumbu. neviena nemāk mest basīti grozā. ne - viena. kas tas ir?

es tagad rantoju. bet man visu mūžu likās, ka es esmu nekam nederīgs cilvēks. bet izrādījās, ir otrādi. gandrīz visur. vai tā būt literatūra, vai tas būtu sprots, vai tās būtu dabaszinatnes, nav tik grūti ieinteresēt un tā rezultātā bērni iegūtu labus rezultātus.

nevienu čali nekrata olbaltumvielu sadalīšanās. tas nestrādā. iedod viņiem kaut ko uzspridzināt un sjo - viņi ir tavi. tu tikko dabūji ķīmiķus, kas nav hrenovās dvieļgalvas, bet ir ieinteresēti tavā lietā.

literatūra. neliec lasīt viņiem tos idiotiskos, bezjedzīgos mamzeļgabalus, bet iedod hemingveju. viss, neko citu nevajag - tu dabūji cilvēkus, kas grib dzirdēt.

tāpat, maziņš cilvēks skatās debesīs. parādi viņam orionu, parādi, kas ir rīgels vai beletgeize. izved naktī ārā un pastāsti par debesīm - uz mūžu tu vari dabūt cilvēku, kam nebūs naktī garlaicīgi. pastāsti, kas mitoloģijā bija orions, kāpēc zvaigzne saucas mintaka, saifs vai bellatrikse un sekos jautājumi un jautājumi. kaut kas, kas varēja būt garlaicīgs, kļūst par interesantu.

sjo. mans rants beidzās. es ceru. :)