Jūnija pēdējā diena

Krievi parasti izvairās teikt ‘posljednjij’ –tulk. pēdējais. Tam vārdam ir slikta skaņa un nelāgas priekšnojautas.

Jūnija pēdējā diena man iesākās agri. Modinātājs noskanēja 01:00, un bija jāceļas. Šodien beidzot bija tā diena, kad atvērās debesis lidojumiem no Rīgas uz Londonu. Šo brīdi mēs ģimenē gaidījām vairāk par mēnesi, turpat divus. Kas gan varēja domāt, ka covid spēs bojāt dzīvi un jaukt visus plānus tik ilgu laiku. Šonakt ceļš uz lidostu, neskaitāmas reizes mērots un pierasts. Lidmašīna pēc sešiem, lidostā jābūt pēc četriem no rīta, un līdz lidostai man naktī pa tukšu ceļu, nesteidzīgi vieglā riksī vajag pusotras stundas, vēl nelielu rezervīti, ja nu kas.

Ātra kafija, pēdējie kontroljautājumi – biļetes, pases, telefoni, powerbankas, maki? Izbraucam 01:30. Praktiski mums divreiz vairāk laika, kā vajadzīgs. Lietus mūsu optimismu atsēdināja tūdaļ, tiklīdz nokļuvām uz asfaltētā lielceļa. Pamatīgs gāziens, kad stiklu tīrītāji vairs nespēj ūdeni notraukt. Mašīna sāk peldēt pa ceļu, kad ātrums vēl nav pat 80 km/h. Vienīgais mierinājums, ka tāds lietus nevar ilgi turpināties, un arī pēc brīža norima, taču Pleskavas šoseja mūs sagaidīja tukša, klusa un ar ūdeni pielijusi. Dziļās vagas bija pilnas ar ūdeni. Iekārtoju mašīnas kreisos ratus uz centra līnijas, pielijušo vagu starp ratiem un uzmanīgi ripināju. Mazliet jau parādījās uztraukums, vai šādi braucot var vispār paspēt ar visu laika rezervi. Pie Bērzkroga kļuva vieglāk, asfalts bija tikai slapjš, un mēs vienīgie braucēji. Varēja mašīnu palaist viņai pierastajā ātrumā (110 km/h), kad kāja nespiež un ir tikai uzlikta uz gāzes pedāļa, riteņi iebīdīti vagās un stūre tikai jāpietur – gluži vai autopilots. Atliek vien vērot ceļu, skaitīt kilometrus, skatīties pulkstenī un priecāties, kā pamazām atkal sākam iekļauties laika grafikā.

Lietus atkal sāka viegli līņāt pie Siguldas. Uz ceļa mētājās balti krusas graudi, bet tas viss sīkums. Beidzot bijām iesēdušies astē lielam autobusam. Viņš brauca pārliecinoši. Arī aiz Sēnītes pa izremontēto šoseju vilka vismaz uz 100 km/h, lai gan atļautais ir tikai 70, un mēs ar pieklājīgu distanci aiz viņa. Svaigi uzklātais asfalts gluds, taču slapjš, un noteikti slidens.

Un beidzot Rīga! Pulkstenis 03:15. Vesela stunda, lai izbrauktu cauri Rīgai naktī – tas ir vairāk kā vajadzīgs. Mierīgi uzbraucu kalnā pie Berģu gājēju pārejas un tālāk … Tālāk nekā vairs nav … Pilnīgi nekā! Tur ceļš pazūd! Tur gāžas ūdens no debesīm uz zemi. Lēnām taustīdamies nonāku pie nākamā krustojuma, redzamība ir labi ja 10 metri. Nevienu citu mašīnu neredzu, taču tas vēl nenozīmē ka to tur nav. Pie Juglas ezera pamanu sadalošās joslas barjeru. Vienīgais orientieris pie kā turēties, jo turpat blakus ir jābūt ceļam. Lēnām ripinu uz priekšu, jo apstāties arī nedrīkst – mani stāvošu neviens nepamanīs. Beidzot arī parādās zaļa gaisma priekšā – tas varētu būt Juglas krustojums. Braucu pāri pilnīgi uz aklo, manas gaismas bez pēdām pazūd slapjajā asfaltā, nekādas līnijas pat nav saskatāmas. Ūdens nošķīst uz visām pusēm, tad vēlreiz. Faktiski es braucu tikai pa ūdeni. Vietām tas ir dziļāks, vietām seklāks. Mašīna ar pirmo ātrumu peļķēs buksē, ar otro iet labāk, bet par ātru, tomēr velkamies uz priekšu. Lielais gāziens ir norimis, bet ūdens nemazinās. Priekšā parādās kaut kāds pikaps, kas interesantā trajektorijā mēģina izvairīties no peļķēm, mēģinu sekot, taču viņam arī sevišķi labi neizdodas, un viņš vispār apstājas. Arī lietus atkal sāk pieņemties spēkā. Pie Alfas vēlreiz peļķē ūdens iebliež pa bamperi. Un tad izdziest pilsētas laternas. Priekšā ir galīgākā tumsa. Iekārtojos kreisajā joslā, vismaz es domāju, ka tai tur vajag būt, jo redzēt nevar neko, visa iela ir pārvērtusies par ūdens kanālu. Kāds steidzīgs braucējs, kam apnikusi mana vilkšanās, mēģina mani apsteigt gar labo pusi. Ūdens šalts aizlej manu stiklu, taču tā mašīna pati ir palikusi stāvam līdz pus ratiem ūdenī. Mēģinu bremzēt, bet darbojas tikai ABS, mašīna nebremzējas, lai arī nekāda ātruma vispār nav. Vēl viena iegremdēšanās. Pilnīgi jūtu, kā zem grīdas skalojas ūdens, bet apstāties vairs nedrīkst. Praktiski ir tikai viena izvēle – vilkties uz priekšu, lai arī kas notiktu. Ši mašīna nav domāta, lai pa ūdeni brauktu, un notikt var jebkas. Tas dziļais ūdens ir garš, visā ielas garumā. Pretī "peld" pašvaldības policijas busiņš, redzu kā tas ar priekšas bamperi stumj ūdeni. Es varu tikai minēt, cik dziļi ūdenī ir mana mašīna, par laimi salonā vēl ūdens iekšā netek. Viņam rati praktiski ir zem ūdens. Redzu tikai tik daudz, taču neredzu, kāds vilnis veidojas aiz viņa. To es tikai sajūtu, kad vilnis iebliež pa kreiso bortu, un pārveļas pāri motora pārsegam, pie viena arī uz priekšējā stikla. Pat stiklu tīrītājiem uz brīdi aizrāvās elpa. Ja tie būtu apstājušies pavisam, tad tā būtu katastrofa šajos apstākļos. Ūdens pielieta iela turpinās līdz pat VEFam. Vietām tas dziļāks, vietām nedaudz seklāks, bet neviena pleķīša redzama asfalta.

Par laimi centrs bija pavisam normāli braucams. Nākošais gāziens sekoja, kad nokļuvu pie Nacionālā teātra. Es pat redzēju kā ūdens siena izlien pa Valdemāra ielu starp Bankas un Valsts tehnikuma ēkām. Tajā brīdī luksoforā dega sarkanā gaisma, un pēc brīža neko vairs redzēt nevarēja. Pa Vanšu tiltu tecēja upe, un mēs kā nārsta zivis ar straumi cīnīdamies devāmies pa to augšup. Atkal jau pielipis pie sadalošās joslas barjeras, lēni bet pārliecinoši devāmies pāri Daugavai. Ik pa brīdim panelī iemirdzējās ESP lampiņa. To, ka ESP strādā, varēja just arī bez kādām lampiņām – tas man grieza nost jaudu un apgriezienus, kuri man pašlaik, ar straumi cīnoties, bija vairāk kā nepieciešami.

Pa otru pretējo pusi, tik pat lēni kā mēs, pretī lidoja blāvs gaišzils spoks. Tā varēja būt ātrās palīdzības mašīna, lai gan pašu mašīnu lietū redzēt nevarēja. Tikai blāvi zilgans, mirgojoši izplūdis mākonis. Ceru, ka tas bija sargeņģelis, lai gan vairāk izskatījās pēc ķermeni pametušas, lietū nomaldījušās dvēseles. Baiss skats!

Lietus beidzās tilta vidū. Tālāk tikai pa straumi uz leju. Pie Slokas ielas luksoforā dega sarkanā gaisma. Velti bija meklēt zem ūdens stop līniju. Pa Slokas "kanālu" lēnām, ar ratiem ūdeni kuldams, lēni aizkuģoja zems Opelis, praktiski ūdenī iegrimis kā kuģis. Tā bija pēdējā nopietnā peļķe. Tālāk līdz lidostai puslīdz normāla braukšana vairs spidometrā neskatoties, līdz pašai lidostai.

04:30. Esam pie lidostas ieejas. Steidzīga atvadīšanās turpat ārā. Pavadītājus iekšā nelaiž. Savā ziņā milzīgs atvieglojums, jo man nekad nav patikušas atvadas lidostā, lai gan trīs stundas pie stūres, un pēdējās stundas braukšana pa ūdeni, radījusi pamatīgu spiedienu manā pūslī, un tik ļoti cerēju uz patīkamo tualeti. Piedod Rīgas lidosta par apčurāto stūri!

Tāda bija Rīga pēdējās jūnija dienas rītā. Dažbrīd pat likās, ka Rīga beidzot ir gatava.

Tālāk jau mierīgs, lai arī tik pat slapjš ceļš atpakaļ uz mājām. Klausos radio ziņas – tiek izsludināts SARKANAIS BRĪDINĀJUMS, iespējama teritoriju applūšana un akvaplanēšana. Tiešām? Sarkanos brīdinājumus izziņo pēc notikuma? Vai vispār Latvijā kāds zina, ko nozīmē SARKANAIS BRĪDINĀJUMS? Es zinu, ko Sarkanais brīdinājums nozīmē Islandē. Tas nozīmē, ka viss tiek slēgts! Tiek slēgtas skolas ar visiem skolēniem, darbavietas ar visiem strādniekiem, veikali ar visiem pircējiem, jo atrasties ārā ir dzīvībai bīstami, tāpēc visi paliek tur, kur viņi atrodas. Tas tiek izsludināts PIRMS vētrām un sniega vētrām un vēl varbūt pirms citām stihijām, kuru Islandē nav mazums.

Ko nozīmē, kas jādara un kā jārīkojas pie Sarkanā brīdinājuma Latvijā, es nezinu.