Bezvējš

Beidzot, pēc četru dienu pūtiena, apnikušais bada vējš vakarā norima. Laiks uz copi!

Pilnīgs bezvējš. Ezers guļ kā plieķis, tā pat pludiņš gandrīz nekustīgs. Bada vējš norimis, taču zivju vējš vēl nav iepūtis. Kaut kādas sīkaļas gramstās, parausta, tirina, taču tām āķis par lielu. Normālu zivju, līņu, uz kuriem bija cerība, brekšu vai palielākas raudas, kas arī būtu pieņemami, nav. Pēc pāris stundām bezjēdzīgas sēdēšanas cerības uz lielajām zivīm sāk pamazām izgaist. Jau otro reizi tiek mainīti āķi no lielākiem uz mazākiem un tad vēl mazākiem. Tāpat arī ēsmas kumosi tiek likti mazāki, pavisam sīciņi.

Interesanti paskatīties uz sevi no malas.

Kā plok manas ambīcijas, kā samazinās prasības. Ja neizdodas noķert to, ko gribu, tad noķert vismaz to, kas ķeras, un visbeidzot, vispār izvilkt kaut jel ko, kaut pašu sīkāko zivtiņu.

Beidzot, IR!

Maza sīciņa raudiņa.

Tad vēl viena! Jau prāvāka. Bet tāpat tikai kaķim.

Var būt tur ir vēl lielākas?