Dzīve dzīvo pati sevi un sapnis nr. 679Kad kļūsti nedaudz vecāks, dažos veidos kļūst interesantāk dzīvot, dažos ne visai. Sāc redzēt dziļāk, saskatīt slēptas nozīmes un mīklas tur, kur agrāk viss bija skaidrs. Sajūtas nedaudz notrulinās, bet pazūd jaunības neirotisms un cepšanās par sīkumiem.
Nelāgi, ka līdzcilvēki, kas ir apmēram manā vecumā, kļūst iesīkstējuši, pamazām aizmirst spēlēties un iegrimst rūpēs, kurām nav ne malas, ne gala. Kad uzaicini paspēlēties, atbildē ir dažādas pamācības par to, kā man vajadzētu uzvesties un kam man vajadzētu būt. Smieklīgi - it kā man būtu pienākums atrisināt viņu problēmas, ko paši nevēlas risināt :D Kļūst interesantāk pašam ar sevi, un daudzi līdzcilvēki kļūst neinteresanti, kā par brīnumu biežāk tieši sievietes. Visa tā ņemšanās ar sadzīvi, tukšais skatiens, kas pasaulē meklē tikai lietderību, praktisku jēgu... brrr. Pēdējā laika labākais sapnis bija par kāpšanu Maču Pikču, tai Peru virsotnē, vismaz šai sapnī. Uzkāpt bija samērā viegli, un kad apsēdos virsotnē, lejā pavērās grandioza aina ar koši zili un sarkani svītrotām ainavām, kas izskatījās kā uz svešas vulkāniskas planētas. Kalns zem manis pazuda, es planēju virs ainavas uz klintsbluķa. Ainavā pa vidu bija pelēkas salas. Nez kāda impulsa vadīts, sāku izdvest dziļas rīkles skaņas, kas nāca dziļi no vēdera. Šī darbība no pelēkajām salām izcēla tikpat pelēkus obeliskus, kas kā milzīgi burkāni slējās vairāku kilometru agstumā. Sajutos varens :D Nu re, būs vēl viens gads pagājis. |
