Puse dienas

Diena pusē. Un absolūtais vairākums cilvēku šodien nāk un iet cauri tavai sirdij un dvēselei tā, it kā nemaz nebūtu cilvēki. Bez pēdām, bez sirdsapziņas pārmetumiem un maksas. Bez apdomāšanās, apstāšanās un acis nemirkšķinādami. Nebremzēdami, nesteigdamies un domādami katrs savā galvā ko citu. Katrs saredzēdams šo pasauli sev apkārt kā citādāk un vienlaikus neredzēdami ne nieka no tā, kas viņiem apkārt esošajiem ir pilnīgi skaidri saredzams.

Tikko atnāca elektriķis un es arī to nemaz nebūtu pamanījis, ja viņš manī neskatītos ar tik zibošām acīm. Iespējams, tas tā no spirta patēriņa vai vienkārši pēc dabas priecīgā prāta. Vai arī viņš mani iekāro. Sen jau kolektīvā zināms – esot puišgribis, kopš kādā darba tusiņā to aizliegto augli noplūcis un noprovējis. Sazin, kā tas sanācis – es tad te vēl nestrādāju, bet tagad jau par tām lietām neviens vairs skaļi nerunā.

Jāmēģina tomēr drusku pastrādāt. Linda, ja tu šo lasi, padod ziņu, kā tev klājas un kā tev iet. Ja nelasi, arī padod ziņu, jo ir taču svarīgi, lai es visu ko par tevi zinātu. Ja nepadosi ziņu, uzskatīšu, ka esi padevusi, jo tik un tā soctīklos tevi stalkoju jau tik sen, ka šķiet, ka visu par tevi zinu. Ja tomēr pierādīsi, ka nezinu gan, tad, lūdzu, dod tomēr ziņu par sevi – es ļoti labprāt noskaidrotu vēl nezināmo, jo sevišķi to, ko tad es vēl īsti nezinu.

Minnas un citas Ilzes lūgšu neatsaukties.