fallus infudicius

Pirmdien, 2014. gada 14. jūlijs.

Šis pavasaris ir bijis izcili sauss, vismaz manā vecajā un mīļajā Mežvaldē. Likās, ka par sēņošanu vēl nevarētu būt ne runas. Un tad tīri nejauši pa radio dzirdēju, ka kaut kāda tur firma uzpērk zemes taukus. Es biju šokā! Ja jau ir kas pērk, tad jau laikam ir ko pirkt. Tas man bija kā trauksmes signāls, jo šo sēni es vienkārši dievinu. Steigā saģērbos un devos ekspedīcijā uz tikai man zināmo šo nelielo pleķīti ap 30 metrus diametrā, kur šīs sēnes esmu lasījis jau vairākus gadus. Kad aizgāju līdz šai vietai, biju vienkārši sēdus! Tur bija viss, ko sirds vēlas: gan jaunas apaļas olas, gan jauni spēcīgi „fallosi”, gan sadēdējuši veci augļķermeni. Kādā laukumiņā pāris metrus diametrā saskaitīju veselus 36 mušu noēstus un sadēdējušus augļķermeņus, bet arī jauno olu tur bija diezgan. Paņēmu pāris desmitus un laimīgs gāju mājās. Ko darīt tālāk? Piegriezu divas litra burkas ar tām sēnēm un pārlēju ar šņabi. Pārējās atdevu savām draudzenēm tālākai pārstrādei vai apēšanai svaigā veidā salātos. Katru otro dienu eju apraudzīt savu „plantāciju”. Kā jau teicu, laiks pie mums ir izcili sauss, un arī šis brikšņu puduris ir izkaltis tā, ka čab vien. Un tomēr sēnes aug. Sameklēju 3-4 jauniņas olas un eju mājās. Cik ilgi viņas tā augs, es nezinu, bet gudrās grāmatās raksta, ka šīs sēnes aug līdz pat septembra beigām. Esmu nolēmis dažas dienas šo vietu likt mierā. Pašam jau pietiek, uz tirgu nest netaisos. Jo vairāk paliks neskartu sēņu, jo lielākas cerības būs arī uz nākamā gada ražu. Šo vietu nevienam nerādu. Un ne jau aiz skopuma, bet baidos, ka tur var ierasties kāds negaušu bars, kas to visu nopostīs. To es negribu . Varētu pievienot arī bildi, bet oho diezin kāpēc neņem pretī.