Pastāsts kā es mēklēju līdzbraucēju iekš oHo

Nesen man bija darba darīšanu brauciens uz Viduseiropu. Zināmu apstākļu dēļ nolēmu turp doties ar automobili, nevis, kā ierasts, ar aviācijas transportu...

Sajutāt situācijas pavērsienu?! Komandējums..., relatīvi ilgstošs brauciens..., vientuļš puisietis...

Pat īsti nevaru formulēt, kas mani urdīja vairāk – vai banāli egoistiska vēlme nebūt vienam, ar visām TĀ, pārsvarā, patīkamajām blaknēm, vai arī vienkārša altruisma izpausme, lai vel kāda būtne kaut ko gūtu ārpus savas ikdienas ritējuma.

Lai nu kā, bet ievēroju subordināciju un sākumā piedāvāju ceļojumu visām savām legālajām un apritē esošajām nelegālajām meitenēm (tikai, lūdzu, nomieriniet savus sakarsušos prātus un neiedomājieties neadekvātus skaitļus!!!)

Providencei bija labpaticies, ka aptaujātās, vai nu nekādi nevarēja izbrīvēt laiku, vai arī nespēja ģenerēt pietiekoši ticamu atrunu savai dzīvei, lai dotos man līdzi. Nebija jau tik vienkārši - „jā” vai „nē”. Meitieši visādi centās un turēja gaisotni spriedzē, ar savu iespējamo klātbūtni, līdz pēdējam.

Būdams pragmatisks, nolēmu izstrādāt plānu „B” (nākotne pierādīja, ka tas attaisnojās).

Kur griezties gadījumos, ja gribas atrast meiteni nedēļas kopā būšanai? Man nebija 2 domu – nu protams, ka oHo! Te tak ik pa brīdim izskan apgalvojumi, ka ekspress(pardon)draudzenes ir dabonamas uz svilpiena!!!

Un tā! Ģenerēju jaunu niku (sev zināmu apsvērumu dēļ negribējās lietot esošo identitāti) un dienasgrāmatās ieliku konkrētu piedāvājumu ar īsu, bet saturīgu paredzamo notikumu aprakstu.

oHo sievišķās puses intelektuāļu (nu to, kuras, vairāk vai mazāk radoši, rosās pa DG sadaļu) reakcija bija vairāk nekā vēsa. Laikam tikai 2 padziļinātas apskatīšanās un nekas vairāk.

Nav ko mest plinti krūmos. Eksistē vel vakara plāns!!! Ieķeksēju „aizbraukt uz”, „nodarboties ar TO” un atkārtoju programmas aprakstu.

Auditorija bija krietni ieinteresētāka par iepriekšējo. Apskates vairāk, bet tieša atsaucība tā arī joprojām izpalika.

Izlobījās secinājums Nr. 1 – oHo meiteņu psihe ir gana stabila un noturīga, lai nemestos avantūrās.

Nedaudz saskābu, jo nebiju plānojis šī pasākuma organizēšanai ne laika, ne galvas resursu, taču vēlme joprojām vel palika.

Labi. Sāku tērēt laiku un apskatīt meitiešu profilus, kuras no vakara plāna bija izrādījušas vismaz simbolisku interesi. Būtnes, kuras vēlējās satikt to ‘’Īsto”, „Godīgo”, „Uzticīgo”, „Patieso” un „bez meliem” tika atmestas uzreiz. Nav jau tā, ka es smīkņātu par šīm īpašībām, taču tas, visticamāk, nav par mani. Profili bez bildēm arī tika nolikti malā, jo nebija laika sākt komunikāciju ar aplinkus bla-bla-bla, lai tikai vel kaut kad tiktu pie vizualizācijas. Uzsāku rakstīt pa pāris teikumiem atlasītajai auditorijai...

Reakcija bija dažāda:

Nr.1

Viņa: „...kā Tu vispār spēj man ko tādu piedāvāt!!! Nudien jūtos kā tāda m...!!!”

Es: „Nebiju domājis aizvainot. Pati, izteiktā piedāvājuma sakarā, skatījies manu profilu un pati sevi piemeklēji nosaukumu.”

Viņa (pēc ~20 stundām): „Atvaino, man bija slikts garastāvoklis. Tad kas tur būs paredzēts...?”

Nr. 2

Izlasīju, ka meitene vēlas apmeklēt baseinu. Copy-paste savu standarta tekstu + patiesu solījumu, ka viņa varēs izmērcēties ūdeņos līdz nelabumam un apmeklēt SPA fīčas.

Viņa: „... man pieder skaistumkopšanas bizness un lai es ietu uz kaut kādiem baseiniem, kuros ir iečurājis zviedru tūrists, bet, savukārt, SPA masieris Ls 30 vērtu masāžu atstrādā tikai par Ls 15...” ...tālāk sekoja cenu un apčakara līmeņa uzskaitījums SPA iestādēs... „... un vispār es skaļi smejos par tāda veca vīra piedāvājumu ha,ha ha,ha ha,ha’’

Aizrakstīju būtnei pateicību par uzmanības vēršanu apkalpošanas kvalitātei. Tikai, sakara ar to, ka drīzumā izdzēsu savu falšo niku, man šķiet, tā ziņa līdz viņai tā arī neaizgāja. Komiskākais bija tas, ka pēc šīs tekstu apmaiņas viņas vakara plāna mērķis bija papildinājies ar vēlmi apmeklēt SPA...

Nr. 3

Viņa: „... Tu to nopietni?! Man nekas tāds agrāk nav piedāvāts!”

Es: „... viss kādreiz ir pirmo reizi, utt., utml.”

Viņa: „... un man vajadzēs Tevi apmierināt?!”

Eleganti, vai ne?! Aizrakstīju, ka pasākums tā kā bija paredzēts divu cilvēku labsajūtai un atvadījos.

Viņa: „Es nesapratu, vai Tu mani atšuvi, vai arī nē?”...

Nr. 4

Viņa: „... vai 2 draudzenes varēs ņemt līdzi?”

It kā jau vilinoši, bet dzīves pieredze un tautas gudrība par vienlaicīgu dzīšanos pakaļ vairākiem zaķiem mani atturēja no šīs opcijas.

Nr. 5

Viss vēstīja uz laba kontakta nodibināšanu – i rakstiskās atbildes tā neko sev (lai arī īsā formā), i bilde iedvesmojoša..., bet..., kaut kāda muguras smadzeņu daļa man lika būt tramīgam. Norunājām tikšanos meitenes mājā ar pilnas programmas testu, lai vēlāk savstarpējās nepanesamības dēļ nebūtu jābojā garastāvoklis nedēļas garumā. Aizbraucu ar visu standartizēto pienesumu Sievietes namam – dekoratīvie augi ziedēšanas fāzē + ēdam/dzeramprieki. Durvis atvērās un es nodomāju, ka manas muguras smadzenes tiešām godam pilda eksistences nodrošināšanas pamatfunkcijas. Cik mānīgas var būt sieviešu bildes!!! Un kāda pašpārliecinātība, ka šī kliedzošā atšķirība netiks pamanīta!!! Mjāāā..., pieklājīgi patērzēju, pabaroju, padzirdīju meiteni..., un atvadījos. Prombraucot bija stulba sajūta, ka es esmu kaut ko parādā.

Nenogurdināšu vairāk ar tipāžiem

Secinājums Nr. 2 – vakarā plāna ieraksts, Sievietes izpildījumā, pārsvarā, nemaz neraksturo viņas vēlmes. (Taču par to iekš oHo ir filozofēts daudz. Tātad – nekā jauna.)

Nu jau vairāk sportiskas intereses dēļ (vai tiešām nevienu tas nevar interesēt!!!) pašiverēju pa iKācar. Sausais atlikums, bez tālākas realizācijas iecerēm, bija 2 meitenes.

Viena bija poētiski noskaņota un runāja alegorijās. Es pat pabrīnījos, ka varēju atbildēt ar cienīgu rakstu un domu plūdumu. Taču tas piederas sadaļai „sarakstei”...

Otra..., jā..., otra..., viņa uz sarakstes beigām man lika pat tā kā sakaunēties par visu šo savu jezgu. Ģenerālā doma bija – ja es nebūtu to darījis tik publiski, tad, iespējams, kas arī sanāktu, taču piedalīšanās šāda veida sacensībās nav viņai. Cēli un ar cieņu! Mani aplausi!!!

Secinājums Nr. 3 – esi labāk gudrs un pacietīgs snaiperis, nevis truls artilērists. Noskati materiālu un individuāli strādā pie tā, nevis vērsies pie kolhoza.

Mans laiks bija izsmelts. Pieņēmu lēmumu braukt viens. Prātā jau pārcilāju laika pavadīšanas shēmas un pats sev atzinos, ka tas reāli ir daudz saistošāk, kā burzīties ar kādu līdzcilvēku...

Te uz pastkasti atnāca vienkāršs jautājums „Ko dari?” no Sievietes, ar kuru tikai garāmejot bijām pārmijušu, nu, teikumus 8. Turklāt bez nekādām vaļībām un divdomībām.

Nīgri atrūcu, ka neauglīgi nodarbojos ar materiāla meklēšanu. Sieviete iedegās ziņkārē, taču man vairs nebija jaudas klāstīt savas oHo rakstu peripetijas. Aizrakstīju īsi un skaidri – vai nu pati kļūsti par materiālu, vai liec onkuli mierā.

Viņa piekrita. Var teikt, ka nedomājot nemaz.

Laikam tam tā bija jānotiek. Pirmo reizi Sievieti ieraudzīju izbraukšanas dienā, kad sagaidīju viņu pie mājas durvīm. Pievilcīga un Skaista. Rudmate. (Hmmm..., jau otrā 44 gadu laikā!!! Sāku atkārtoties...)

Nerakstīšu daudz par tālāko, jo stāsts jau bija par maniem meklējumiem.

Īsumā.

Ceļš bija gana garš, bet radio vai CD skanēja maz, jo runājām daudz. Neizskaidrojami, bet kopā bija sanākuši 2 cilvēki ar milzīgu kopējo paziņu loku, paši līdz šim viens par otru neko nezinot. Es pat atcerējos epizodi, kurā varēju būt viņu redzējis pirms, apmēram, gadiem 18. Viss saskanēja. Tā bija viņa. Sakritību daudzums jau sāka šķist biedējošs J

Jautāsiet par TO?! Nu suņam skaidrs, ka bija!!! Aizmigām i šķērsām gultai, i pa diagonāli. Pievienotā bilde ir meitieša džinsu stāvpozīcija, kuru es viendien atradu, kad, apmēram, plkst. 14.00 atgriezos viesnīcā. Atnākot no brokastīm, viņa no tām izkāpa un aizgāja gulēt.

Meitenes miegainuma pamatā bija ar mana artava J

Kopā izvagojām bijušās Austroungārijas āres, padarījām katrs savus darbus, veldzējām prātu un miesu... Atpakaļceļā izmetām līkumu caur Vīni. Meitene ir no mākslas pasaules. Aizveda mani uz Belvederes pilsmuzeju, apgaismoja baroka arhitektūrā, iepazīstināja ar Klimta un Hundertvasera gleznām. Hundertvasera veikumu redzējām arī laikmetīgajā arhitektūrā...

Beigās apjautājos, vai viņa jūtas izmantota. Atbilde bija „Nē”.

Brauciens bija izdevies. Nu patiešām izdevies!!!