Mūžīgais āksts

Vakar, braucot auto, klausījos LR1 vakara pasaku. Pirmo reizi dzirdēju to Edgara Liepiņa lasījumā.

Bērns, man šķiet, nesaprastu šo tekstu, kurš, lai arī ar dziļo domu par labo, tika norunāts trauksmainajā, viegli čerkstošajā balsī.

Tas nebija viņa ampluā. Ja nu vienīgi ar domu, ka klausīsies bērni tā ap 40.

Vecais Skrastiņš, atvadoties no Hugo De Diego, lietoja cieņpilno apzīmējumu Mūžīgais Āksts. Par uzdrīkstēšanos. Cik nu to varēja atļauties, bet vienalga - rets spēj atļauties drosmi būt smieklīgs.

E. Liepiņam padēvās gan jautrais, gan skumjais. Atcerieties klibo Jurku no "Puikas" vai neveiklo slepkavu Svensonu no "Nepabeigtās vakariņas".

Dzīve puišam arī bija kā pa trakiem viļņiem..., ar ne pārāk jauku finišu.

90-to sākumā, nesenā jubilāre, Vera Singajevska rāpās pa trepēm viņa logā dziedot Dundurnieka "Mīļa meitiņ, atver lodziņ..."

90-to vidū naktī viņš ienāca pie manis un tikai no balss un acu skatiena es sazīmēju kādreizējo dzīves smējēju un švītu. Sirma, gara bārda, ausaine, apvazāts mantelis un nobristi apavi. Skaidroju vācu menedžerim, ka tas ir slavens mūsu aktieris. Acīs redzēju neticību (viņu varēja saprast), taču lika mūs mierā.

Padzērām kafiju. Parunājām par meitenēm. Un viņš aizgāja tumsā. Jautrs un smaidīgs.

Pa brīdim domāju, ka gribētos būt ākstam. Tikai nevajag dzīvot tik ilgi.

Āksti gados nekotējas.