It viss šai pasaulē ir garāmslīdošs ... (pirmā daļa)

Ir sestdienas vakars un kaut kur Andalūzijā ieraudas ģitāra un nav neviena,kas to aptur ... Varbūt ne sentiments,bet kaut kas vairāk,kāpēc gribās padalīties ar dažiem izvilkumiem no savas esejas par brīnišķīgo ģitāras virtuozu,dziesminieku,dzejnieku un flamenko meistaru ar pasaules atblāzmu šai liesmainajā kaisles laukā  - Spānijā,cilvēku kas vienā rokā turēja vētras spēku,bet otrā rimtumu,kas uzdzen zošādu,tas būs mazs pieskāriens izcilajam `Andrim Kārkliņam un arī tām flamenko dvēseles izpausmēm,kas šo makslu ir cēlušas augšup!Flamenko mākslas saknes pamanām Spānijas dienvidos - Andalūzijā.Kurā laikā tā cēlusies?Kā attīstījusies?Šie jautājumi paliek bez atbildes.Flamenko māksla  - noslēpumu nesoša,ezotēriska,no mutes uz muti ceļojoša - no tumsas iziet tik XVIII gadsimta beigās,kad čigāni dabū tiesības ieceļot Spānijas pilsētās.Kad parādās vokālās(kante) kafejnīcas,rodas iespējas flamenko meistariem parādīt savas mākslas iespējaspubliski.Pirmā tāda kafejnīca atveras 1842 gadā Seviļjā,pēc tam seko citas Andalūzijas pilsētas - Granāda,Kadisa,Heresa ... Beidzot iekaro  arī Madridi.Domāju,ka tālāk kļūst skaidrs,kādu evolūcijas vilni sita šajās kafejnīcās kante,baile un toke flamenko mākslas.Paies pavisam maz laika un Andalūzijā būs grūti atrast zemes pleķīti,kur šis mīlas uguns vējš nebūtu pāri traucies,jo katrā mazākā apgabalā radīsies savi etniski ar rituāliem bagāti flamenko ornamenti.Liktenis bijis labvēlīgs,jo man ir ir iznācis tikties ar otro pasaulē izcilāko dejotāju Soņu Emilio,kas ir pēc Aisedores Dunkānes.Viņa flamenko dejas tehnikā izpildīja Paganini "Mūžīgo kustību."Šeit varu tikai piebilst to,ka tas ir ieiet duende - duende ... pārvarēt šo zemes smagmi,jebkuru naturālisma šūniņu un būt tur - dievišķajā.Zālē ieejot ievēroju publiku,kas ir izvietojusies pusmēness ielokā,pārsvarā ir jaunas,šķiet poēziju uztvert gaidošas sejas,tas piešķir vakaram gaišu starojumu.Burtiski pirmajiem sasveicināšanās žestiem novizot,AndrimKārkliņam rodas kontakts ar publiku.Ikdienas nodriskātais realitātes krēsls tiek izsists,kad Andris iesāk:"Es nezinu,kur es esmu,bet priecājos šai neesamībā būt.Kaut arī pavisam nesen likās,ka pateicoties plašam ģitāras pielūdzēju lokam tai solījās būt bezmākoņaina nākotne.Tāpēc vēl vairāk nedrīkst aizmirst,ka ģitāras vēsture ir piesātināta ar pavisam negaidītiem pagriezieniem,kur iesmeldzās tās kritumi un mijas ar spozmes pacēlumiem.Augošā interese par sintezātoriem,portatīvajām ērģelēm un vēl dažnedažādu elektronisko eķipējumu - rada tai nopietnu draudu.Šajā gadījumā tā vien liekas,ka Andris Kārkliņš ir kā nākotnes sūtnis ar nopietnu misiju - ģitāra Latvijā,tās renesanse.Ko arī vakarā ļoti sirsnīgi viņš izteica:"Man liekas viena lieta,kas ir šausmīgi pievilcīga,tā ir dzīvā māksla un ne elektroniskā.Jūs zināt,kas ir nekrofīli - tas ir tad ,kad cilvēks mīl līķus,savā veidā es skatos,ka elektronika ir tā,kas nobeidz.Tas tiešums,kuru es mēģinu jums pasniegt,ar to mēs viens ar otru saskaramies un tas ir viens no noteikumiem,kāpēc es taisu šo vakaru.Es šausmīgi esmu par dzīvo mākslu,es negribu daudz ieskaņot,tāpēc - ka man patīk šī saskarsme.Man vienalga vai ir divpadsmit,vai 1200 klausītāju - šitas man šausmīgi patīk,un es domāju - Mēs atgriezīsimies!Tas ir kultūras nams - varbūt tā būs nākošā Latvijas biedrība,kur mēs katrs piederēsim.Kur iesim uz ballītēm,kur veidosim kārtību,kur samaksāsim par savu krēslu un tiesībām krodziņā dzert un tāpēc,ka mums būs mašīnas,ka mums būs drēbes,mums būs jāiet kaut kur sevi parādīt un sevi pierādīt,ka mēs esam,un lūk mēs atgriežamies pie kultūras darba nepieciešamības."   (Vihrj  V.I)